Autore Barone I. ir rakstījusi par pusaudžu attīstības īpatnībām un adaptācijas iespējām pamatskolā, viņa uzskata, ka apmēram vienpadsmit – divpadsmit gadu vecumā bērna attīstībā sākas vecumposms, ko pamatoti uzskata par pašu grūtāko. Protams, grūts tas ir īpaši vecākiem, kuri agrāk kaut ko izlaiduši no sava redzesloka. Pusaudžu vecums jeb tā sauktais pubertātes periods ir viens no viskritiskākajiem posmiem organisma attīstībā [1,96].
Apskatot dažādu autoru darbus par pusaudžu attīstības īpatnībām, var secināt, ka pusaudži šajā laikā turpina pilnveidot sevī personisko vērtību sistēmas un meklēt savu identitāti, kā arī salīdzina sevi ar citiem.
Galvenais jaunveidojums izziņas procesu attīstībā ir prasmes un iemaņas veidot pašam savas hipotēzes, jaunu, abstraktu jēdzienu apguve, to lietošana uzdevumu risināšanā, teorētiskās domāšanas izveide. Pieaug pašizziņas, paškontroles nozīme, spējas izvēlēties no vairākiem variantiem vienu pēc noteiktām pazīmēm, spējas pašam improvizēt, nevis atkārtot pēc šablona, spējas plānot darbību, eksperimentēt. Savukārt atmiņas procesos arvien lielāka nozīme ir loģikai un gribai – tīšās iegaumēšanas un tīšās reproducēšanas pastiprināšanās, iegaumējot informāciju, meklējot loģiskās kopsakarības starp informācijas elementiem [2, 101]. Taču 5. klases skolēniem vēl dominē mehāniskā atmiņa – iekalšana pēc vairākkārtējiem atkārtojumiem. Tā kā tieši pusaudžu periodā pieaug informācijas apjoms, pusaudži var sākt sūdzēties par atmiņu, bet, manuprāt, tas nav saistīts ar atmiņas paslitināšanos, bet ar to, ka pusaudži ir spiesti iegaumēt arvien lielāku informācijas apjomu. Atmiņa turpina būt par pamatu intelektuālajiem procesiem – neizprot to, kas nav iegaumēts, bet pusaudžu vecumā pieaug intelektuālo domāšanas operāciju nozīme.
Pēc A. Markovas teorijas pusaudžu vecumā ir saskatāmi šādi pozitīvās mācīšanās motivāciju veidojošie faktori:
vajadzība justies pieaugušam, cenšanās ieņemt jaunu dzīves pozīciju gan attieksmē pret pasauli un citiem cilvēkiem, gan attieksmē pret sevi;
vispārīgā aktivitāte, gatavība iekļauties dažādos darbības veidos;
tieksme apzināties sevi kā personību, pamatojoties uz citu cilvēku izteiktajiem viedokļiem;
pašizteikšanās un pašapliecināšanās vajadzība;
tieksme būt patstāvīgam;
interešu paplašināšanās;
interešu stabilitātes un noturīguma palielināšanās [3, 47].…
