1.1.1. Darba produktivitātes sadale
Darba produktivitātes palielināšanās iemesli un kārtība dabīgā veidā tiek sadalīta starp dažādiem tautu slāņiem.
Vieglāk šo problēmu var redzēt, ja to apskata rūpniecībā.
Ādams Smits uzskata, ka vislabāk darba dalīšanu var redzēt mazās manufaktūrās. Varbūt tajās arī nevar redzēt tik daudz darba dalīšanu tā kā lielās, toties mazajās manufaktūrās apkalpo nelielu daudzumu cilvēku un nedaudzi strādnieki vislabāk atspoguļo darba dalīšanu.
Kā piemēru Ādams Smits ņem adatu ražotni. Viens strādnieks , kurš nav apmācīts un nespēj strādāt ar tehniku diez vai uztaisīs vienu adatu, nerunājot jau par divdesmit. Bet pie organizētības , kura tagad pastāv šajā ražotnē, katram ir sava noteikta profesija, amats, darbs. Viens strādnieks velk stiepli, otrs iztaisno to, savukārt trešais apgriež, ceturtais noasina galu, piektais apvīlē vienu galu lai varētu uzlikt adatas galviņu. (Adatas galviņas izgatavošana prasa vēl divas vai trīs patstāvīgas operācijas). Patstāvīga operācija ir pat gatavo adatu iepakošana. Tādējādi grūtais darbs tiek sadalīts apmēram astoņpadsmit operācijās, kuras dažās manufaktūrās izpilda viens strādnieks, savukārt citās viens strādnieks spēj izpildīt divas operācijas. Ādams Smits apraksta vienu mazu manufaktūru, kurā nodarbināti bija apmēram desmit cilvēki un kur daži no viņiem pildīja divas līdz trīs dažādas operācijas. Lai gan viņi bija ļoti nabadzīgi un tādēļ nepietiekami aprīkoti ar nepieciešamajām mašīnām, cītīgi strādājot kopā tie varēja saražot apmēram pāri divpadsmit funtiem adatu. Bet vienā funtā ir mazliet pāri 4000 adatām, tātad šie desmit cilvēki saražoja 48000 adatu dienā. Bet ja viņi strādātu pa vienam, un neatkarīgi viens no otra, tad bez šaubām viens cilvēks nevarētu saražot pat divdesmit adatu, bet varbūt ari vienu. Tādā gadījumā viņi nevarētu izpildīt pat 1/240 daļu no visa darba.
…
