Klasiskā politekonomija savu augstāko attīstības pakāpi sasniedza britu zinātnieku Ā. Smita un D. Rikardo darbos, jo Lielbritānija tajos laikos bija ekonomiski visattīstītākā valsts. Lielbritānijā bija visnotaļ augsti attīstīta lauksaimniecība, strauji augoša rūpniecība, labi attīstīta ārējā tirdzniecība, strauji attīstījās kapitālistiskās attiecības. Sabiedrībā izdalījās galvenās šķiras: proletariāts, buržuāzija un zemes īpašnieki. Vajadzētu atzīmēt, ka buržuāzija bija ieinteresēta kapitālistiskās ražošanas zinātniskās analīzes veikšanā. Šie labvēlīgie apstākļi, kas izveidojās Lielbritānijā 18. gs. otrajā pusē, pozitīvi ietekmēja ekonomiskās domas attīstību, konkrēti Ā. Smita darbība. Savus uzskatus viņš pauda darbā “ An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations”, kas tika izdota 1776. gadā. Smita “ Wealth of Nations” kopējais apjoms ir 1097 lappuses. Darbs sastāv no ievada un piecām daļām. Ievada pirmais teikums ir šāds “ Katras nācijas ikgadējais darbs ir pamats, kas apgādā to ar visu dzīvei nepieciešamo un ko veido gan tieši darba gaitā radītais, gan ar to ietirgotais no citām nācijām”. Līdz ar to pretstatā merkantīlistiem, kuri uzskatīja, ka bagātība rodas no naudas, un fiziokrātiem, pēc kuru domām bagātību rada zeme, Smits apgalvoja, ka bagātību rada darbs.
Pēc Smita “Wealth of Nations” ekonomikas teorija sasniedza tādu līmeni, ka to varēja uzskatīt par pastāvīgu un nopietnu zinātni. Smita nopelns bija tas, ka viņš neanalizēja dažādus sociālus faktus un procesus atrauti citu no cita, bet gan veidoja no tiem sistēmu, respektīvi, demonstrēja sistēmiskas pieejas paraugu.
Ādams Smits aizskāra daudzus ekonomikas jautājumus, tai skaitā arī jautājumus par darba algu un peļņu, un, manuprāt, Smita spriedumi par darba algu ir ļoti interesanti.
“Darba produkts ir dabīgs atlīdzinājums par darbu, vai arī tā darba alga” – tāds bija Smita formulējums darba algai. Viņš rakstīja, ka pirmatnējās sabiedrībās, strādājot ar saviem personīgiem ražošanas līdzekļiem un uz savas zemes, strādnieks saņēma pilnu sava darba produktu, bet tikko zeme un kapitāls sāka koncentrēties dažu uzņēmēju rokās, tā uzreiz strādnieks kļuva par algotu darbinieku. Tātad, notiek darba produkta sadale: darba ņēmējs saņem darba algu, bet darba devējs – atlikušo darba produkta daļu - peļņu. Faktiski, strādnieks saņem tikai nelielu daļu no sava darba produkta. Protams, pastāvēja arī iespēja, ka strādnieks pats ražoja preci un viņam bija pietiekami līdzekļi ražošanas nodrošināšanai. Bet, kā piemin Smits, tādu strādnieku Eiropā bija ļoti maz ( katrs 20. strādnieks).…
