Absurda drāma (arī – absurda teātris, paradoksa teātris, antiteātris, nihilistiskais teātris, jaunais teātris, izsmiekla teātris) ir dramaturģijas virziens, kas attīstījās XX gs. vidū Eiropā piecdesmitajos gados, jo sevišķi Francijā.
Liela nozīmē absurda drāmas kā literatūras virziena definēšanā un aprakstīšanā ir angļu kritiķim Mārtinam Eslinam, kurš 1962. gadā izdeva darbu "Absurda teātris" (Theatre of the Absurd), tā ieviesdams šo terminu.
Absurda teātris attīstās ne tikai eksistenciālisma, bet arī sirreālisma un dadaisma ietekmē. Šo darbu centrā ir cilvēka esības absurditāte, bezjēdzība un nespēja ietekmēt pasaules un vēstures gaitu. Te izpaužas arī divdesmitā gadsimta īpašā uzmanība pret valodu - tiek atklāts, ka valoda ir noplicināta, tapusi klišejiska un faktiski pārvērtusies par antikomunikācijas līdzekli, vēl vairāk pastiprinot sajūtu, ka cilvēka esība ir iracionāla, bezjēdzīga, absurda, atsvešināta. Šo lugu centrā parasti ir tēli, kas apzinās savas eksistences absurdu, un viņu ciešanas. Lugu saturs un uzbūve atsedz šo absurdumu un nesakarīgumu, varoņi atrodas atsvešinātības un izolētības situācijā, viņi baidās no nāves, un viņus nomāc pašu bezspēcība bezjēdzīgajā pasaulē un nespēja komunicēt ar citiem. Lugās daudz klaunādes, groteskas un pantomīmas elementu. …