Absolūtisms- apzināta valsts augstākās likumdošanas un administratīvās varas spiediena palielināšana uz pilsoņa un uz to sociālekonomisko slāņu interesēm, kuros iedzīvotāji izkārtojušies.
XVI gs. gan kontinentālajā Eiropā, gan Anglijā aizsākās vispārēja tendence virzienā uz valsts varas saliedēšanu un vairošanu. Valdnieki centās savu varu saliedētu un koncentrēt savās rokās, tomēr pilnīgu padoto piekāpšanos viņi nespēja panākt. Valdnieki bija spiesti respektēt savus politiskos sāncenšus un arī likumus. Absolūtisma laika monarhi raudzīja iemantot kontroli pār valsts militārajiem spēkiem, pār izpildvaru, kurai pienācās nodarboties valsts likumdošanas ietvaros, kā arī pār nodokļu iekasēšanu un sadali. Lai īstenotu šādu valsts pārvaldi, valdniekiem bija nepieciešama spēcīga birokrātija, kura turklāt darbotos monarhijas, nevis kāda sīkāka ekonomiska grupējuma interesēs.
Tā kā Eiropas lielvalstīs (Francija, Spānija, Austrija) oficiālā ticība bija katolicisms, šo valstu monarhi XVIII gs. baznīcu un garīdzniecību centās dažādos ceļos nacionalizēt. Monarhi un absolūtisma piekritēji uzsvēra, ka valdnieks ir dieva vietnieks zemes virsū, un, ka viņš iemieso visu valsti. …