Par absolūtisma laiku pieņemts dēvēt periodu , kurš aizsākās ar patvaldnieciskā Francijas Luija XIV nākšanu pie varas un noslēdzās ar Franču revolūciju. Ar absolūtismu saprotam apzinātu valsts augstākās likumdošanas un administratīvās varas spiediena palielināšanu uz pilsoņiem un uz to sociālekonomisko slāņu interesēm, kuros iedzīvotāji izkārtojušies. Minētajā laika posmā Francijas monarhu aktivitātēm patiesi piemita absolūtisma gars. Gan Anglijā , gan kontinentālajā Eiropā vēl 16.gs. aizsākās vispāreja tendence virzienā uz valsts varas saliedēšanu un vairošanu. 16.gs.karaļiem protestantisms bija lieliska iespēja apliecināt to, ka viņi spēj gūt virsroku pār pāvestu un aristokrātiju. Ja par jauno laiku Eiropas valdnieku prototipiem izraugāmies Francijas monarhus, tad riskējam ar to, ka nepelnīti aizmirsti tiks citi centralizētas varas modeļi, ko izveidoja un izmantoja Prūsijas, Krievijas un Austrijas valdnieki. Tādā gadījumā novārtā būsim atstājuši arī ārkārtīgi nozīmīgo un savdabīgo Anglijas pieredzi, jo tur pēc 1688.gada absolūtisma tendences nomainīja oligarhija un politiskās varas pīrāgu monarhi bija spiesti dalīt ar aristokrātiem un plutokrātiem.
Absolūtisms eiropiešiem likās pievilcīgs to pašu iemeslu dēļ, kālab simpātisks viņiem šķita merkantīlisms. Kā teorijā, tā arī praksē tas pauda kaismīgu vēlmi darīt galu Eiropas ’’dzelzs laikmeta’’ nebeidzamajiem nemieriem un haosam. Absolūtisma piekritēji sludināja , ka kārtību mājās ieviesīs tikai spēcīga, centralizēta valsts vara. Ja merkantilisti uzskatīja , ka ekonomikas stabilitāte ir panākama caur stingru reglamentāciju, tad absolūtisti mācīja, ka miers un kārtība sabiedrībā un politikā iestāsies tad, kad visi pilsoņi bez ierunām pakļausies savam Dieva ieceltajam valdniekam.…
