Mēs saucam pēc cilvēka, lai iegūtu palīdzību, lai atrastu domubiedrus, lai mēs tiktu saprasti. Un vienmēr gribas, lai varētu atrast šādu atsaucīgu sirdi, kura palīdz grūtā brīdī. Tava sirds un mana sirds, tava dzīvība un mana dzīvība. Kas var būt vēl svarīgāk? Un vēl šīs mūžīgas jautājums par to- būt vai nebūt? Kurš to atrisinās, kurš sapratīs, kādēļ kāds uzdod šo jautājumu. Būt vai nebūt, arī mūsu dzīvībai, mūsu dzīvei, mūsu likumiem. Kas var būt skaistāks par dzīvību, bet reizē arī trauslāks? Tikai mūsu dzīvība, tā nevar būt maza vai liela, cilvēks var būt mazs vai liels(bērns vai pieaugušais). Kurš dod mums tiesības spēlēties ar savu vai cita dzīvību? –Neviens. Bet tomēr iespējams, ka mums ir tādas tiesības. Vai ir? Grūti atbildēt, jo katra viedoklis otram var likties subjektīvs un, protams, pareizs vai nepareizs, atkarībā no tā, ko cilvēks uzskata par primāro. Dzīvība var būt kā vērtība, bet tās saknes jau veido katrs pats, ģimene, sabiedrība kopumā. Kara apstākļos dzīvības, vērtību pieņem kā relatīvu lielumu kurš ir būtisks tikai vienai vai otrai karojošai pusei un mīļajiem, kas sūtījuši bērnus karā. Mūsdienās aborts ir tikai atruna cilvēku nevērībai un neuzmanībai pret dzīvību vai arī to var raksturot kā bezatbildību, kas ir aizvien aktuālāka mūsdienu sabiedrībā vai arī tiek pieņemta kā norma. Daudzi cilvēki izvēlas abortu, jo neredz citu iespēju kā arī valsts sniedz sliktu atbalstu, pret topošajām māmiņām, jo valstij ir tāda attieksme, ka bērns valstij ir kā nasta, kaut arī tā kliedz dzemdējiet bērnus, mums ir zema dzimstība vārdu sakot mums ir slikta demogrāfiskā situācija, protams, situācija uzlabojas to panākot ar palielinātu pabalstu. …