Aborts ir tīša un apzināta cilvēciskas būtnes, kas atrodas savas eksistences sākuma fāzē ir slepkavība, neatkarīgi no pielietojuma līdzekļiem.
Jānis Pāvils II, „Dzīvības Evaņģēlijs”
Cilvēka dzīvības neaizskaramība ir ētikas princips, kuru sabiedrībai ir jārespektē, lai tā būtu civilizēta, lai tajā katrs varētu dzīvot viņa cieņai atbilstošu dzīvi. Dzīvības neaizskaramība un svētums ir paša Dieva likums – desmit baušļu centrā: „Tev nebūs nokaut!”. Cilvēka dzīvības iznīcināšana ir pretrunā ar cilvēka cieņu, viņa sirdsapziņu un sabiedrības labklājību.
Nav nekādu šaubu par to, ka katra cilvēka dzīvība visās tās vienreizīgumā sākas uzreiz no cilvēka ieņemšanas brīža mātes miesās, tādēļ ikviens aborts – jau ieņemta bērna iznīcināšana, neatkarīgi no bērna vecuma – vai tas būtu dažas nedēļas, vai stundas vai minūtes, kas ir pagājušas no bērna ieņemšanas brīža, - ir noziegums pret bērna dzīvību. Tas ir īpaši smags noziegums, jo ir izslēdzoša pretruna ar bērna pašām pirmajām un neaizskaramajām tiesībām uz dzīvību.
Tāpat kā nošaušana, noindēšana un pakāršana ir nāvessods. Tikai šo nāvessodu piespriež māte savam vēl nedzimušajam bērnam, nevis kāds pilnīgs svešinieks vai pat ienaidnieks. Abortā tiek nogalināts bērns, kas nevienam nav izdarījis neko sliktu, un ir tik mazs un vājš, ka nekādā veidā nespēj sevi aizstāvēt. Mātes klēpis ir viņa vienīgais patvērums, viņa visdrošākā dzīves vieta – tieši zem mātes sirds, un ko tad, ja šī visdrošākā un vismīļākā vieta kļūst viņam par nāves vietu, tā arī saules gaismu neieraudzījušam?
Mana darba tēma, par kuru kāds izsakās labprāt, bet kāds to labāk nemaz nepiemin – aborts. Darba pamatā likti ētiskuma aspekti, sabiedrības un atsevišķu indivīdu vērtējumi un argumentācijas. No sava redzesloka paudīšu pārliecību, ko būtu ļoti grūti mainīt un par kuru vēlos pārliecināt arī tos, kuri būtu ar mieru diskutēt par šo tēmu.…
