Aborts ir grūtniecības pārtraukšana pirmo 22.nedeļu laikā, kad auglis vel nav dzīvotspējīgs.1 No morāla aspekta – grūtniecība no vienas puses ir dabīgs fizioloģiskais process, kas notiek ar sievieti (viņas organismu), bet no otras puses tā ir jauna cilvēka veidošanas bioloģiskais process. Aborts sievietei nodara nopietnu kaitējumu (morālu un fizisku), kā arī tas ir ļaunums, kas pārtrauc jauna cilvēka dzīvību.
Īstais sociālais ļaunums sievietēm, kas ir izdarījuši abortu, ir aborta sekas. Katru gadu pasaulē no tā mirst ap 70 tūkstošiem sieviešu.
Ja runāt par pasauli kopumā, tad 98% valstīs aborts ir atļauts sievietes veselības glābšanas nolūkā, 62% valstīs aborts ir atļauts sievietes psihiskas vai fiziskas veselības glābšanas nolūkā, 42% valstīs gadījumos, ja grūtniecība iestājusies izvarošanas rezultātā, 40% valstīs, ja auglim ir kādi defekti, 29% valstīs – ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ, 21% valstīs pēc pieprasījuma.2 Bet jāpievērš uzmanība tam, ka abortu drīkst taisīt tikai un vienīgi ārstniecības persona3 un uz tiesiska pamata, nekādai citai personai nav tiesību izdarīt grūtniecei abortu. Par legālu skaitās aborts, kurš ir izdarīts pēc sievietes piekrišanās līdz 12.nedeļai (11 nedēļām 6 dienām) ārstniecības iestādē, kas izvērtēta ārstniecības jomu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktā kārtībā un atbilst obligātajām prasībām.4
Pirmā valsts, kura legalizēja „abortu pēc pieprasījuma” bija Padomju Krievija. Padomju slimnīcās bija atļautas mākslīgas grūtniecības pārtraukšanas operācijas, kuras garantēja maksimālo nekaitīgumu. Tās bija līdzeklis, kas bija vērsts pirmajām kārtām pret krimināliem abortiem. 1924.gadā tika izveidotas „abortu komisijas”, kas izsniedza atļaujas uz bezmaksas abortiem, ja pastāvēja daži nosacījumi, piemērām, ja grūtniece bija vientuļa-bezdarbniece, ja viņas ģimenē bija daudz bērnu. Daudzām sievietēm, kas nesaņēma atļauju uz „bezmaksas abortu” aborts pārvērtās par maksas pakalpojumu.…
