Ikviens no mums ir priecājies par koši ziedošu āboliņa lauku saulainā dienā un līdz ar biti reibis no saldās nektāra smaržas. Ikviens lauksaimnieks vasarās un rudeņos ir sāpīgi pārdzīvojis, ja no sēklas smagās un cietās āboliņa galviņas lietus un vējš padarījuši slapjas un “izdzinuši” gandrīz cauri zemei, ja āboliņš palicis guļot uz lauka vai novācot sabraukāts, sašķaidīts, samīdīts.
Āboliņa lauks ir saimniecības spogulis: kur labs āboliņš, tur strādā kārtīgs saimnieks, kur slikts āboliņš – tur ar saimniekošanu nav kaut kas kārtībā.
Āboliņa audzēšanas agrotehnikā sīkumu nav, jo iegūtās ražas lielumu var salīdzināt ar ķēdi, kuras stiprums atkarīgs no visnestiprākā locekļa stipruma. Ja lauks būs labi sastrādāts, labi mēslots, būs laba sēkla, bet to iestrādās par dziļu, sēkla nevarēs sadīgt un panākumu nebūs. Vai arī no ļoti labi, vienmērīgi sadīguša āboliņa lauka laikā nenovāks virsauga salmus – sējums kļūs rets vai pat aizies bojā pavisam. Laika gaitā āboliņa agrotehnika papildinās ar dažiem jauniem paņēmieniem, tomēr pamatjautājumos sevišķu izmaiņu nav. Protams, izņemot mehanizāciju, kas ir gājusi milzu soļiem uz priekšu, tagad mēs varam runāt par āboliņa audzēšanu ar minimālu roku darba patēriņu, gan iegūstot lopbarību, gan ievācot seklu. …
