Ikviens no mums ir juties kā būrī. Kad mums tiek aizliegtas darītas lietas, kuras mēs ļoti vēlamies, mūs tomēr pavada tieksmes tās izpildīt. Ikviens, kurš vēlas izkļūt no šī Būra cieš neveiksmi, jo tas nepadodas, tas mūs tur savā varā, līdz mēs nodomājam padoties, lai taupītu savus spēkus.
Lai gan Būris mūs iegrožo (ierobežo), ir jāsaprot, ka tas ir mūsu pašu labā, jo darot pilnīgi visu, ko mēs vēlamies, tas pie laba gala nenovedīs. Pasaule aizies nebūtībā, līdz ar to pazustu arī cilvēku, dzīvnieku, putnu un augu rases.
Ja mēs katrs mākam sadzīvot ar Būri un ar restēm (slogu), kurš mums ir uzlikts, tas mūsu dzīve pārvēršas par veiksmīgu atgadījumu virkni, kuri lieliski papildina mūsu dzīvi.
Mums nav tiesību citiem uzlikt savu Būri (savu slogu), lai kāds cits ar to tiktu galā mūsu vietā. Mums katram pašam ir jānes savs liktenis, lai kāds arī tas nebūtu. Tiesa, citiem tas ir vieglāks, citam grūtāks, bet Būris (slogs) mums ir uzlikts tāds, kādu mēs katrs esam pelnījuši.
Būris mūs ierobežo (iegrožo) un aplauž mūsu spārnus, bet, spārni ar laiku mēdz sadzīt un ataugt. Vienīgi, kas ir nepieciešams, tas ir laiks. Arī, ja kāds cits mūs mēģinātu izlaist ārā no Būra, mēs to nevēlētos. Jo, kad mēs tiekam ārā no dzīves Būra, mēs to vairāk nevēlamies, jo tad iestājas nāve. Mēs vēlamies atgriezties Būrī un domāt par to, ka nekad neesam no tā izkļuvuši ārā.…
