Cilvēks apkārtējo pasauli iepazīst ar domāšanas, priekšstatu, izpētes un valodas palīdzību. Visi šie procesi veido intelektu. Valoda cilvēkam veidojas jau agrā bērnībā un tālāk pilnveidojas pirmsskolas, skolas un brieduma gados.[12 ]
Pamatskolas jaunāko klašu skolēnu psihiskās attīstības robežas nosaka bērnu individuālās attīstības līmenis un īpatnības. Katram vecumposmam ir savas īpatnības un tieši par 7-8 gadus vecu bērnu runas attīstībām raksta tādi psihologi kā G. Svence [20] , V. Kruteckis [10] kā arī D. Lieģiniece, I. Nazarova [12], S. Tūbele [21] un citi.
Bērna runa skolas laika sākumā ir jau diezgan attīstīta. Gramatiskā ziņā tā ir samērā pareiza un izteiksmīga. Septiņus gadus veca bērna vārdu krājums ir pietiekami bagāts, ar diezgan labu abstrakto jēdzienu īpatsvaru. Bērns spēj pietiekami plašos ietvaros izprast dzirdēto, sakarīgi izteikt savas domas, ir spējīgs veikt elementāras prāta operācijas – salīdzināt, vispārināt, mēģināt izdarīt secinājumus (protams, ne katrreiz tie ir pareizi). 7 – 8 gadus veciem bērniem vairāk patīk runāt nekā rakstīt. Skolotājiem un vecākiem nav problēmu izraisīt sarunas ar bērnu, ilgu laiku bērni un skolotāji var pavadīt sarunās, ko nevarēs vairs tik lielā mērā izmantot pusaudžu vecuma, kad bērns būs vairāk vērsts uz sevi. Tāpēc skolotājiem būtu maksimāli daudz jāsarunājas ar bērnu, jo bērns šajā vecumā ir ļoti atvērts, empātisks, sensitīvs pret morāli, pret ētiskajiem jautājumiem.
Šajā periodā bērni strauji apgūst jaunus vārdus, jēdzienus, viņiem patīk eksperimentēt ar nedzirdētiem vārdiem, arī ar rupjo, necenzējamo leksiku.Valodas apguvē ir divi ceļi: bērna ikdieniškajā, dabiskajā saskarsmē ar apkārtējiem pieaugušiem un vecākiem, pedagogu, īpaši mācību procesā.
…