Trīsdesmit gadu kara iemesls, būtībā, bija, tajā laikā Eiropā pastāvošais, saspīlējums attiecības starp katoļiem un protestantiem. Trīsdesmit gadu kara dalībnieku motīvi bija dažādi.
Reliģiski motīvi bija Katoļu baznīcai, kas centās atjaunot savu agrāko stāvokli visā Vācijas teritorijā, arī mēģinot to izdarīt ar vardarbīgām metodēm. Šī situācija radīja saspīlējumu ne tikai starp dažādām valstīm ar dažādu ticību, bet pat vienas valsts iedzīvotājiem. Konflikta pāraugšanai karadarbībā vajadzēja tikai mazu grūdienu, kas arī radās – tā bija Čehu sacelšanās.
Čehu sacelšanās iemesls bija neapmierinātība ar ķeizara Rūdolfa II brāļa Matīsa politiku attiecībā uz ticības jautājumu. Ja Rūdolfs II bija zināmā mērā piekāpies Čehu neapmierinātībai, vēloties mazināt tur izveidojušos bīstamo situāciju, izdodot t.s. majestātes grāmatu (1609.g) un piešķirot Čehiem zināmu ticības brīvību, tad, pēc Rūdolfa II pie varas nākušais Matīss, viņa brālis, šo ticības brīvību sāka pamazām ierobežot. Tas izraisīja lielu neapmierinātību arī tai skaitā ņemot vērā faktu, ka katoļi nopostīja un slēdza 2 protestantu baznīcas. Tas izraisīja Čehu sacelšanos, kas ievadīja trīsdesmit gadu karu Eiropā.
Čehu valdošās kārtas juta, ka tiek apdraudētas viņu politiskās tiesības. Arī katoļu firsti jutās apdraudēti savā patstāvībā, kad katolicisma cīņas vadonis ķeizars kaujās guva panākumus, tādēļ tie no ķeizara atkāpās vai pat pārgāja pretinieku pusē. Tas veicināja karadarbības izplatīšanos pa visu Vācijas teritoriju.
Vācijas cīņās bija ieinteresētas arī citas valstis. Tās bija tās valstis, kurām vienota Vācija ar spēcīga ķeizara varu priekšgalā bija bīstama. Tādēļ tās centās panākt, lai ķeizara katoļu partija negūtu uzvaru. Karadarbībā iejaucās arī kaimiņvalstis, cerībā iegūt cīņās novājinātas Vācijas jaunus apgabalus. Šādā veidā, parādoties arī politiskajam aspektam, Vācijas iekšējās cīņas kļuva par Eiropas karu, kurā piedalījās gandrīz visas Rietumeiropas valstis.…
