Pašreizējais laikmets civilizācijas vēsturē piesaka sevi kā atjēgšanās laikmets, jo tagad skaidri iezīmējas civilizācijas pašnāvība. Tāpēc ir nepieciešams pilnīgi jauns vēstures skatījums, kurā nav cildināts karavadoņu un vardarbības veikums; jāveido jauna pieeja ekonomikai, politikai, tiesībām (1.,116). Manuprāt, šī jaunā pieeja jāsāk veidot vispirms ar katra cilvēka savas dzīves vērtību apzināšanos un izvērtējumu. Tomēr grūtības sagādā objektīva vērtējuma kritērija atrašana. Katra cilvēka individuālās dzīves vērtības var būt izteikti dziļi intīmas, apkārtējai sabiedrībai neizprotamas. Apkārtējie spriedumi var krasi atšķirties no cilvēka pašvērtējuma. Par kritēriju cilvēka dzīves vērtību novērtējumam tāpat neder rosīšanās aktivitāte, jo tā var būt bezjēdzīga, visu sajaucoša un “pusceļā” atstājoša. Varbūt, kā vērtēšanas kritērijs, derētu izpratne, kā nākamās paaudzes novērtēs pašreizējās cilvēku vērtības, kā bērni novērtēs savus vecākus, skolēni – skolotājus, kad tie būs miruši? Kas paliks prātā, kas sirdī, kas darbā no viņiem? Vai tagadējie cilvēki spēs nodot jaunajām paaudzēm mantojumā vispārcilvēciskās vērtības – labestību, patiesības un skaistuma mīlestību? Vai bērnu, kurā ir talanta, pat ģēnija potences, nepārvērtīs paklausīgā robotā?
Zenta Mauriņa, apcerot latviešu tautas dzīvi, saka: “Daudzi kari un revolūcijas būtu iznīcinājušas mūsu tautu, ja latvietis sīksti nebūtu turējies pie iekšķīgām, ar uguni un dzelzi neiznīcināmām vērtībām. .” Padomāsim arī par to, kāpēc daudzu cilvēku dzīvē ir intelektuālo, estētisko un morālo vērtību un ideālu vakuums! Tāpat kā daba, arī cilvēku saskarsme necieš tukšumu. Kur nav augstu garīgo vērtību, tur to vietā pielūdz “fasādes kultūru”, tur demonstrē fizisko pārākumu, cinismu, vulgaritāti, tur noris bīstamā spēle ar baudām un dzīvu siržu laušanas “varonība”. Un tad tiek nodzerts tautas un ģimenes gods, piesārņota daba un dvēsele, vairojas slimības, psihiskās traumas, fiziskā un garīgā debilitāte, dzīves apnikums, zūd tauta, veidojas pūlis. Piemēram, filozofs Pauls Jurēvičs raksta: “Visrupjākā kļūda ir pazemot sevi vienīgi par fizisku būtni, kas spēj atzīt par vērtīgu vienīgi to, ko var apēst vai iebāzt kabatā” (1., 57).Prakse apstiprina, ka garam, enerģijai ir lielāka nozīme sasniegumu organizēšanā nekā tehnoloģiskajiem vai ekonomiskajiem resursiem: kur cilvēkiem vērtības nav godīgums, atbildība, sirdsapziņa, taisnīgums, labestība, tur pat vislabākā tehnika, brīnišķīgākā daba, lieliskas celtnes pakļautas postošam spēkam.
…
