Literatūrzinātnē blakus vispārīgam jēdzienam “tēls” tiek lietots šaurāka apjoma jēdziens “persona” – kā katra cilvēka attēls, bet jēdziens “raksturs” tiek attiecināts uz personu, kas rīkojas atbilstoši savām īpašībām, respektīvi, kas ir savdabīga individualitāte. Epizodiskas personas līdz šādam stāvoklim parasti nepaceļas.
Līdz ar literāro darbu žanrisko, tematisko un idejisko attīstību mainās arī cilvēka vai parsonības izpratne un koncepcija. Piemēram, 19.gs otrās puses rakstniecībā viena no aktuālākajām tēmām ir zemes mērīšana un ar to saistīto notikumu un problēmu atainojums.(Kaudzīšu “Mērnieku laiki”, J.Neikena “Vai devītais bauslis vēl spēkā?”, Apsīšu Jēkaba “Kaimiņi”). Līdz ar to šī laika posma literatūrā ienāk jaunā laikmeta tirgotāja tips, kā arī tāda personība, kas ir dziļi saaugusi ar savu zemi un savu sētu. Tādēļ daiļdarba centrā ir zemnieku vides pārstāvis, kurš risina sociāla rakstura problēmas, kas atbilst latviešu zemniecības vēstures faktam.
Savukārt 20.gs. sākuma literatūrā paplašinās ne tikai literāro darbu virzienu un tematikas loks, bet arī mainās un daudzveidojas personības koncepcija. Proti, centrā ir individuāla, brīva personība ar pašapliecināšanās tieksmi un ar savu tiecību uz ideāliem. Tā vairs nav zemnieku vides būtne, bet gan suverēns personāžs, cīņā saucējs, augstākās idejas nesējs, kurš lolo ilūziju par saulainu un gaišu nākotni (Raiņa un daļēji arī Aspazijas daiļradē). Vai arī tam binārais varonis, kurš nespēj pieņemt jauno laikmetu un atklāj indivīda atsvešinātību no dabas, no humānajām īpašībām un morāles normām (J.Poruks).
…
