Kopsavilkums
20. gadsimta sākumā jaunās arhitektūras pārstāvju skaits nebija liels. Debesskrāpju celtniecībā, mēreni sāka iekļaut jūgendstila ornamentiku. Sākās meklējumi pēc lakoniskākiem un celtņu funkcijām atbilstošākiem risinājumiem, jaunais darbības posms sākās, cīnoties par arhitektūras atbrīvošanu no dekoratīviem elementiem un konstrukcijas nozīmes palielināšanu 20. gadsimta 20. – 30. gados par arhitektu galveno uzdevumu kļuva daudzstāvu un daudzdzīvokļu māju celtniecība, kā arī jaunajiem dzīves apstākļiem atbilstošs telpu izkārtojums tajās. Veidojot jaunās modernisma virziena arhitektūras principus, arhitekti paplašināja savu uzdevumu loku tai ziņā, ka sāka rūpēties ne tikai par celtnes eksterjera [arhitektoniski un mākslinieciski izveidots ēkas ārskats] izveidi, bet arī par iekštelpas raksturu. Telpas organizācija kļuva par vienu no jaunās arhitektūras pamatuzdevumiem.
Arvien vairāk tika popularizēts uzskats, ka funkcionāli nepamatotas celtnes formas, kā arī visāda veida izrotājumi ne vien pieblīvē arhitektūru, bet, iedarbojoties uz cilvēku, piesārņo tā psihi. Turpretī taisno un skaidro formu loģiski apkopojumi ir ne tikai praktiski un lietderīgi, bet arī noskaņo apziņu skaidrai un loģiskai domāšanai.. Gropiuss bija pārliecināts, ka funkcionāla pilnība jau nodrošina celtnes estētiskās kvalitātes.
Modernisma arhitektūrai raksturīgas gan absolūti ģeometriskas, gan organiskas formas, izplatot gan starptautiskās formu vērtības, gan uzsverot nacionālās, apspēlējot gan tehnisko, gan dabisko materiālu iespējas. Jaunajai arhitektūrai īpaši svarīgs bija funkcionālisms [celtnes ārējā izskata nosacītība atkarībā no tās konstrukcijas un iekšējā plānojuma, kas savukārt atkarīgi no celtnes funkcijas.
…