Liels skaits celtņu funkcionalisma garā projektētas arhitektu birojā “A. Karrs un K. Betge”. Rīgas grezno historisma un jūgendstila namu vidū šīs celtnes vēl tagad izceļas ar ārkārtīgi lakonisko, taču ļoti proporcionālo un lietišķi pamatotu fasāžu risinājumu. Atsevišķās ēkās ar satuvinātu logu rindām vai izstieptiem vienlaidus balkoniem uzsvērts to horizontālais ritms (Latvija Grāmatrūpniecības arodsavienības nams, 1930), citās turpretim ar kāpņu telpu stiklojumu vai izvirzījumu palīdzību – vertikālais.
Visorganiskāko pielietojumu funkcionālisms ieguva ražošanas ēkās. 30. gados Rīgā tika uzcelti arī kvartāli ar funkcionālisma garā būvētajām dzīvojamām ēkām.
Par otru nozīmīgāko virzienu Latvijas Republikas arhitektūrā kļuva neoeklektisms, kurš sava laika izpratnē un pārveidojumā izmantoja agrāko vēsturisko stilu formas. Virziena pārstāvji orientējās galvenokārt uz klasicisma arhitektūras paraugiem, tādēļ tā apzīmēšanai nereti lieto arī vārdu “neoklasicisms”. Sākotnēji šis virziens tieši turpināja pirmskara neoklasicisma meklējums. Par interesantu neoeklektisma piemēru kļuva E. Laubes veiktā Rīgas Latviešu biedrības nama piebūve, paplašinot arhitekta E. Poles un paša Laubes 1909. gadā celto ēku.
Par vienu no savdabīgākajām parādībām Latvijas brīvvalsts arhitektūrā kļuva nacionāli tautiskais virziens, kura pamatā bija ideja par latviskas vides veidošanu, pārnesot uz sava laika arhitektūru tautas koka celtniecībā un lietišķajā mākslā iemiesotos principus. Šī virziena ietvaros atrodami gan pavisam naivi etnogrāfiski aizguvumi, gan ļoti interesanti, tēlaini nacionālās izjūtas iedzīvināšanas mēģinājumi.
Par nacionāli orientēto arhitektu iecienītu ēkas tipu kļuva tautas nami un dažādu biedrību nami. Šādā garā celts Mūrmuižas tautas nams (P. Kundziņš), Stelpes Kultūras biedrības nams (P. Dreijmanis, 1924), kas ir vecāku ēku pārbūves. Asociāciju ar tautas celtniecību pausta arī vairākās skolu ēkās, bet etnogrāfiskie motīvi tiešā veidā izmantoti P. Kundziņa projektētās Dziesmusvētku estrādēs.
Šādā ievirzē 20. gados tapuši arī vairāki sabiedriski interjeri, no kuriem atzīmējams kinoteātra Palladium interjers (arhit. P. Dreijmanis, 1925, vēlāk pārveidots).
Pēc mūsu valsts iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā sākās Latvijas arhitektu ideoloģiska apstrāde, sagatavojot tos darbam jaunajos apstākļos, taču reāli līdz kara sākumam nekas ievērības cienīgs netika uzcelts. No 1941. gada jūnija līdz 1944. gada beigām (Kurzemē līdz 1945. gada maijam) Latvija atradās vācu okupācijas varā, tādēļ Latvijas politiskā un saimnieciskā integrēšana Padomju Savienības sastāvā atsākās tikai pēc Otrā pasaules kara.
…
