J.Grigoroviča mākslā īpašu vietu ieņem klasiskā mantojuma darbi. Viņam pieder viens no labākajām „Riekstkoža” versijām (1966.g.), kurā viņš radīja V.Vasilļjevam un E.Maksimovai. Viņš piedāvāja divas pēc tendencēm pretējas versijas „Apburtajai princesei” (1963. un 1973.g.). 1969.gadā J.Grigorovičs, cenšoties pietuvināties Čaikovska partitūras koncepcijai, iestudēja „Gulbju ezeru” ar traģisku finālu – pēc mēģinājuma viņu piespieda baletu pārtaisīt. Dramaturģiski noslīpētas, piesātinātas ar jaunām dejā ir viņa versijas „Raimondai” (1984.g.), „La bajadera” (Баядерки) (1991.g.). Viņš arī atjaunoja baletus „Dons Kihots”, „Žizele” un „Korsārs”. Viņa baleti joprojām viedo pamatu Lielā teātra repertuāram. [12.]
SECINĀJUMI
20.gadsimtā ir krievu baleta uzplaukums, kas vienlaikus veicina baleta attīstību visā pasaulē. Šajā laikā Krievijā, kā arī Eiropa un pat Amerikā darbojas daudzi krievu horeogrāfi, kuru darbība saistīta ar baleta reformām un leģendāru baletu rašanos.
Liela nozīme 20.gadsimtā bija S.Djagiļeva organizētajām „Krievu sezonām”, kurās tika atklāti un padarīti pasaulslaveni daudzi talantīgi un radoši baletmeistari kā M.Fokins, V.Ņižinskis, , L.Mjasins, B.Ņižinska, Dž.Balančīns u.c.
20.gadsimta pirmajā pusē M.Fokins faktiski bija pirmais M.Petipā darbības turpinātājs – baleta attīstītājs, kurš gan atšķirībā no sava priekšgājēja vēlējās mainīt pastāvošos striktos baleta noteikumus, tā vietā piedāvājot savu redzējumu – izmantot izteiksmīgu mūziku un deju, pieskaņot tērpus baleta sižetiskajai līnijai, nodrošināt baleta vēsturisko korektumu, sintezēt baleta akustisko un vizuālo darbību, kurai jābūt saprotamai pat bez libreta lasīšanas.
20.gadsimta otrajā pusē J.Grigorovičs, būdams spēcīga personība un lielisks dramaturgs, rada izrādes, kurās tiek apvienotas jeb simfonizētas visas mākslas, kuras sastopamas uz skatuves izrādes laikā – sākot no mūzikas līdz tērpu krāsām un, protams, ietverot deju visādos veidos.
…
