IEVADS
Pēc gada apritēs sešdesmit gadi kopš 1949.gadā veiktajām padomju režīma deportācijām Latvijā. Tā ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku. Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu.
Pēc savas nežēlības tā bija vēl neredzēta soda akcija. 25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tas bija valstiski organizēts genocīds, noziegums pret latviešu tautu, kam nav un nevar būt nekāda attaisnojuma vai noilguma.
Mans mērķis ir izstrādāt darbu, kurā koncentrēti būtu apvienota informācija par deportācijas būtību, parādot tās nozīmi un lomu PSRS politikā, kas bija kā jau raksturīgs, iepriekš izmantots, savdabīgs un nežēlīgs veids savu mērķu īstenošanā pret okupētu teritoriju. Parādīt deportācijas nozīmi Latvijas vēsturē, rādot kā viens šāda mēroga notikums spēj izmainīt situāciju valstī, radot vispārējas bailes un neziņu iedzīvotājos, izpostot cilvēku likteņus, atņemot viņu īpašumu un aizvedot piespiedu specnometinājumā, kur netika nodrošināti pat cilvēkam cienīgi dzīves apstākļi.
Kā uzdevums ir izpētīt uz vēsturnieku balstītiem pētījumiem veidotas publikācijas un izdevumus, izanalizēt un apkopot informāciju.
Lai padarītu darbu viegli uztveramu, to strukturēju atsevišķās nodaļās ar apakšnodaļām, organiski saistot iepriekšējo ar nākamo nodaļu, tādējādi nezaudējot un cauri vijot tā pamatdomu.
2. LATVIJA PADOMJU REŽĪMA VARĀ
Plašas deportācijas, kas tika vērstas kā pret atsevišķiem iedzīvotāju slāņiem un kategorijām, tā arī pret veselām tautām, bija viens no represiju veidiem, ko Padomju Savienības Komunistiskās partijas vadoņi un PSRS valstsvīri ilgus gadus lietoja t. s. proletariāta diktatūras un sava valdošā stāvokļa nostiprināšanai.
Latvijas iedzīvotāji staļinisko deportāciju pirmo reizi pieredzēja 1941. gada 14. jūnijā, kad uz Gulaga nometnēm un Sibīrijas specnometinājuma vietām tika aizdzīti 15 424 cilvēki, to skaitā daudzi Latvijas valstsvīri, militārie un saimnieciskie darbinieki, zinātnieki, zemnieki, citu profesiju pārstāvji. Šās deportācijas mērķis bija attīrīt Latviju no okupācijas režīmam t. s. sociāli bīstamiem elementiem.
Nākamā un pati lielākā Latvijas iedzīvotāju deportācijas akcija, kas galvenokārt bija vērsta pret kādreiz turīgajiem zemniekiem- pēc padomju terminoloģijas „kulakiem”-, tika sagatavota un īstenota 1949. gada ziemā un pavasarī. Tās mērķis bija radīt priekšnoteikumus, lai Latvijas laukos īstenotu lauksaimniecības vienlaidu kolektivizāciju, kā arī izsūtīt no Latvijas t. s. nacionālistus un viņu ģimenes locekļus.
…
