Nobeigums
1941. gada jūnija deportācijas ir nozīmīgs un traģisks pavērsiens Latvijas vēsturē. Tā bija pirmā masveida deportācija, kurā neatgriezeniski tika šķirtas daudzas ģimenes. Liels skaits nevainīgu cilvēku, tajā skaitā arī bērni, gāja bojā tāpēc vien, ka kāds no ģimenes, visbiežāk tēvs, bija kaut ko “noziedzies” pret Padomju Savienību. Izturīgākajiem nācās izdzīvot daudzus gadus necilvēciskos un nesanitāros apstākļos lielā aukstumā un trūkumā. Šie apstākļi cilvēku ietekmēja ne vien fiziski, bet arī garīgi – tas atstāja sekas uz visu dzīvi.
Deportācijām lielākoties nebija nekāda tiesiska pamata – cilvēki vienkārši tika izsūtīti, jo bija kā traucēklis Padomju Savienības noliktajiem mērķiem un idejām. Latviešu sabiedrības inteliģence un pārējie, kas bija spējuši sevi pierādīt Latvijas Republikā kā spējīgus un patriotiskus cilvēkus, tika izsūtīti kopā ar savām ģimenēm, it kā viņi būtu kriminālnoziedznieki vai slepkavas.
Lai gan 1941. gada 14. jūnija deportācijas nav lielākā vai masveidīgākā deportācija 20. gadsimtā, tā bija pirmā tāda veida darbība Latvijā, kura cilvēkos atstājusi neizdzēšamas pēdas arī mūsdienās. Cilvēku, kuri savām acīm piedzīvoja šo notikumu, paliek aizvien mazāk un mazāk. Tāpēc jo svarīgākas ir viņu atstātās rakstiskās liecības, lietas un dokumenti. Uzskatu, ka ir svarīgi šos notikumus neaizmirst, jo tie parāda un pierāda, kā latviešu tauta ir spējusi saglabāt savu nacionalitāti un pašapziņu arī citādos apstākļos par spīti nežēlīgajai rīcībai un attieksmei. Ir jārunā par šiem notikumiem, jo arī mūsdienās ir cilvēki, kas savu egoistisku iegribu dēļ vēlas pakļaut citas tautas, nerēķinoties ne ar ko.
…