Kaut arī valsts izveidošanās darbā, zinātnē un izglītības laukā līdz 1934.gadam bija gūti lieli panākumi, ko sekmēja saimnieciskās struktūras demokratizācija un manāmi sociāli ieguvumi, Saeimā, presē un visplašākajās sabiedrības aprindās runāja par parlamentāro krīzi.
Zemnieku savienības līderis K. Ulmanis kas vairāk, kā jebkurš cits bija atradies valdību priekšgalā, 1933. g. 10. novembrī Saeimā apbrīnoja cittautu diktatūras un runāja par “ pretestību demokrātiskajām pārmērībām, parlamentārisma lielajai visvarenībai”.
Labā spārna politiķis Arvēds Bergs neatlaidīgi graizīja konstitūcijas dzīves trūkumus un radīja saukli: “Satversme neiet”.
Šī masīvā parlamentārās sistēmas kritika atbalsojās tautā. Sevišķi populāra kļuva prasība par tautas vēlētu valsts prezidentu.
Rudenī paredzētās 5. Saeimas vēlēšanas kāpināja politisko partiju savstarpējo sacensību.
Ja sīkākajām partijām un vieniniekiem bija pārmests, ka tie apgrūtina valdības sastādīšanu, tad no otras puses lielajām pilsoņu partijām pārmeta korupciju. Neradot Satversmes grozījumu vēlamību, tomēr izteica bažas, ka Zemnieku savienības vadoņi tiecas ar stingras varas palīdzību nodrošināt savas partijas politisko varu, kas sagatavotu demokrātiskas sistēmas iznīcināšanu. Zemnieku savienība nemaz neslēpa, ka tā stāv par “stipru varu”. Par to runāja arī Zemnieku savienības 19. kongresā 1934.g. sākumā. Tomēr apvērsuma iespējamībai ticēja jau mazāk.
Saeimas deputāti J. A. Bērziņš, I. Balodis, K. Ulmanis, H. Celmiņš un E. Grantskalns iesniedza 1933.g. 3. novembrī Saeimai grozījuma priekšlikumu Latvijas Republikas Satversmē. Tanī bija ieteikts grozīt 19 Satversmes pantus.
Visnoteiktāk par Satversmes grozījumu nepieciešamību iestājas Ministru prezidents, Zemnieku savienības vadonis Kārlis Ulmanis. Viņa 1933.g. 10. novembra runā Saeimā tika izgaismoti politiskie principi, kas pakārtota valsts sistēmai, būtu noderīga un solītu lielāku stabilitāti.
…
