Šis ir Latvijas vēstures posms, kas no vienas puses gan raksturo Ulmaņa laika sākumu, un šiem laikiem patlaban ir tā skaistā zelta maliņa apkārt, bet no otras puses tās ir arī demokrātiskās Latvijas beigas, jo Saeimas atlaišana un Satversmes apstādināšana ir nenoliedzami fakti...
1934. gada 15. maija notikumus katrs laikam tomēr vērtēs atšķirīgi. Arī ieliekot sevi K. Ulmaņa vietā ir diezgan saprotama dillema, kas mūsu kādreizējam prezidentam radās, bet vienbrīd sev pajautāju - kāds cits turpinājums reālajā situācijā bija iespējams? Protams, nenoliedzot to, ka situācija nebija tā jēdzīgākā, un arī risinājums nebija tas labākais, ja skatāmies uz to ar šodienas mērauklu. Un tā nu šis referāts būs kas vairāk par to, ka 1934. gada 15. maijs bija neizbēgamība.
Divdesmitā gadsimta trīsdesmitie gadi latviešu tautā iezīmējas ar divām tendencēm - pirmkārt jau, un tas attiecas tiklab uz visu pasauli kā Latviju, attīstoties rūpniecībai, cilvēks no amatnieka kļūst par ražotāju:
Turklāt cilvēks kļūst par kādas sistēmas sastāvdaļu, par skrūvīti valsts organismā. Līdzās visām citām nelaimēm, kas piemīt šādai sistēmai, tā ir arī tieksme uz sastingušu kārtību, kādu pastāvīgu struktūru, kur katram ir zināma sava vieta. Mākslā tas, piemēram, atspoguļojas palielinātas uzmanības pievēršanā formai - kubismā. Skaidrs, ka šai sistēmai autoritāra valsts iekārta ir atbilstošāka kā parlamentārā demokrātija. Neeksistējot stingrai kārtībai, sākas pastāvošās sistēmas graušana. Graušana šajā gadījumā izpaužas gandrīz tikai negatīvā meklēšanā jebkurā norisē, aizdomīgumā par visu un pozītīvās programmas nepiedāvāšanā. Faktiski tā ir tīksmināšanās ap slikto.
Otra lieta, kas gan neattiecas uz pasauli kopumā, ir fakts, ka vai viss cīņas potenciāls tika izniekots pirmā pasaules kara laikā, strēlniekos ejot. Bez tam atzīšanu vieglāk bija nopelnīt, izpaužoties nevis garīgās radīšanas, bet karošanas sfērā. Uz to stimulēja arī strēlnieku zemais izglītības līmenis.
Zinot visu šo, manuprāt, ir pamats uzskatīt, ka Latvijā 1934. gadā nebija īsti reāla spēka, kas būtu varējis pretoties autoritāras iekārtas nodibināšanai- ja apvērsumu neizdarītu Ulmanis, to izdarītu kāds cits, turklāt es šeit nedomāju kādu konkrētu partiju vai personu, bet gan to, ka situācija apvērsumam bija kā radīta.
…