1918.–1920.g. Latvijā – neatkarības cīņas, pilsoņu karš vai juku laiki?

1918. gada 12. aprīlī vācieši Rīgā sasauca landrātu sapulci. Tajā piedalījās 44 vācu delegāti un 13 latviešu pārstāvji. Nolēma, ka Baltijas valsts būs atkarīga no Vācijas un, ka par tās valdnieku kļūs kāds vācu imperatora radinieks.
Tomēr Baltijas valsts izveidošana nenotika tik ātri, jo vilcinājās vācu okupācijas vara. To proklamēja 1918.gada 7. novembrī.
Baltijas valstij bija lemts pastāvēt tikai dažas dienas. 9. novembrī Vācijā sākās revolūcija, un Vācijas ķeizars aizbēga uz ārzemēm. 11. novembrī Vācija atzina, ka Pirmo pasaules karu tā ir zaudējusi, un parakstīja Kompjeņas pamieru
Sabiedroto valstis, kas uzvarēja Vāciju, nebija ieinteresētas, lai Latvijā nostiprinātos no Vācijas atkarīga valsts. Jau 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs paziņoja, ka viņš atzīst Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi par organizāciju, ar kuras palīdzību latvieši līdz miera noslēgšanai izveidos neatkarīgu valsti. Nacionālajā padomē darbojās Jānis Godmanis, Zigfrīds Meierovics, Kārlis Skalbe, u.c.
Okupētajā Latvijā nacionālistu partijas bija izveidojušas Demokrātisko bloku. Demokrātiskais bloks un nacionālā padome 1918.g. 17. novembrī izveidoja jaunu partiju pārstāvju apvienību – Latvijas Tautas padomi. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti. Padome nolēma pārņemt varu Latvijā līdz Satversmes sapulces sasaukšanai. Kārlim Ulmanim uzdeva sastādīt nākamās valsts Pagaidu valdību.
Jaunās valsts svinīga proklamēšana notika 1918. g. 18. novembrī Rīgā, tagadējā Nacionālajā teātrī.…