Atskatoties uz pagājušā gadsimta laika posmu no 1918.gada 18. novembra līdz 1920.gada 11.augustam, kad Pirmais pasaules karš bija tikko beidzies ar Kompjeņas pamiera noslēgšanu, Latvijas teritorijā cīņu un nebeidzamu notikumu virpulis par Latvijas valsts nākotni tikai sākās. Šajā laika sprīdī, kas ilga vairāk kā pusotru gadu, lēmumi un karošanas dažādās frontēs mainījās tik ātri, ka šie gadi tiek dēvēti trijos dažādos apzīmējumos: Neatkarības jeb brīvības cīņas, pilsoņu karš un juku laiki.
Mūsdienās tieši šī temata aktualitāte ir saistīta ar Latvijas valsts simtgades tuvošanos, jo 2018.gadā liela uzmanība tiks vērsta uz valsts veidojošajiem faktoriem, pēc 1918.gada 18.novembra, kad kādreizējā Rīgas pilsētas Otrajā teātrī (tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī) tika pasludināta Latvija kā patstāvīga, neatkarīga demokrātiski-republiska valsts kurai nav ne armijas, ne vienotas valdības, ne līdzekļu, bet ir spēcīgi ienaidnieki, novājināta tauta, un nezināms liktenis turpmākajos gados. Mūsdienu sabiedrības vairākums tikai zina par oficiālo valsts izveides faktu, bet ne tik daudz par tās atdzīšanu un atzinumu ( de facto) no citām valstīm , politiskām un ekonomiskām grūtībām valsts vadošajiem vīriem un tautas viedokļa šķelšanos, tā ietekmi un to, kāda nozīme bija cīņām, kritušajiem, pārrunām, vizītēm un sapulcēm, lai mēs šodien redzētu Latvijas valsti tādu, kāda viņa ir.