1905.gada revolūcijas notikumi Siguldas apkārtnē

1905. gada janvārī aizsākusies revolūcija Latvijas teritorijā ieguva plašu nozīmi. Tā izpaudās ne tikai kā neapmierinātu strādnieku un kalpu cīņa par labākiem dzīves apstākļiem, bet bija arī latviešu tautas atmodas mēģinājums, ko vieni izprata, kā atbrīvošanos no krievu un vācu kundzības, bet citi centās pirmoreiz īstenot neatkarīgas Latvijas ideju. Tā bija revolūcija ar iedzīvotāju lielākās daļas vairāk vai mazāk izteiktu līdzdalību. Aptuveni 25 – 30 tūkstoši aktīvāko revolūcijas cīnītāju atbalstīja latviešu tautas vairākums, atskaitot pilsonības mērenāko daļu un relatīvi nelielu revolūcijas pretinieku kopu.1
Lai arī lielākoties piektā gada revolūcija tiek uzskatīta par strādnieku proletariāta cīņu, tomēr Latvijā daudz lielāku nozīmi ieguva tieši laucinieku pretošanās. 1905. gads sevišķi saviļņoja Latvijas laukus, aizraujot kā kalpus, tā saimniekus cīņā pret baltvācu muižniecību un cara patvaldību. Sociālo interešu atšķirības lauciniekiem netraucēja apvienoties kopējās rīcības komitejās un iesaistīties bruņotās cīņās, laukiem kļūstot par to galveno arēnu.2
Revolūcija Latvijā ne tikai ārdīja veco, bet arī sāka veidot jauno. Pagastos notika pirmais mēģinājums pārveidot vietējo pašvaldību uz demokrātiskiem pamatiem. Tika izvirzīta konkrēta programma tautas izglītībā.3
Galvenos revolūcijas notikumus Latvijas teritorijā vadīja Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), taču aktīvu līdzdalību ņēma arī Bunda (ebreju organizācija), KSDSP (krievu sociāldemokrāti) un Latviešu sociāldemokrātu savienība (LSS). 1905. gada pavasarī sociāldemokrāti izplatīja lapiņas, kas lauku iedzīvotājus aicināja cīnīties par pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā un demokrātisku pašvaldību ievēlēšanu. Bija arī norādes uz pretošanās kustības formām, kas būtu lietojamas laukos. Īpaši tika uzsvērts, ka jāizvairās no īpašumu postīšanas.4…