1905.gada revolūcija un tās politiskā nozīme

Revolūcijas cēloņi

20.gs. pirmajos gados Latvijas teritorijā notika iedzīvotāju pārvietošanas, kuru sekmēja arī saimnieciskā attīstība un politiskā krīze, kas pārauga 1905.gada revolūcijā. „ Kā visā Krievijas impērijā, tā arī Latvijā revolūcija izraisījās spēji un daudziem, to skaitā cara patvaldībai, gluži negaidīti. Revolūcijas sākums līdzinājās sprādzienam ar ļoti plašu atbalsi ”, tā raksta 20.gs. Latvijas vēsture autori. Iedzīvotāju politiskā neapmierinātība jau sāka veidoties Krievijas impērijā kopš strīdīgās 1861. gada dzimtcilvēku atbrīvošanas. Dzimtbūšanas atcelšana bija bīstami nepilnīga. Zeme un mājas joprojām piederēja muižniecībai, un zemniekiem tās bija jāizpērk. Cilvēku brīvība bija visai ierobežota un bieži vien - formāla, un viņu tiesības - pakļautas virknei būtībā šķiriski noteiktu pienākumu un noteikumu.
Latvijā Revolucionāro nemieru radīja vispārējā nebrīvība un beztiesība cara patvaldībā, un Latvijā tā bija sevišķi smaga. Latvijā toreiz nebija pašvaldības, pat ne Krievijas zemstu iekārtas veidā. Zemi pārvaldīja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas gubernatori un vācu muižnieku landtāgi. Latviešiem nebija nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldīšanas darbā. Latviešu valodu netika atļauts lietot skolās, tiesās un valstiskās iestādēs. Lielākā daļa latviešu cieta no krievu valdības pārkrievošanas politikas.
Strādniekiem nācās strādāt 12-14 stundas dienā, un viņi saņēma zemas darba algas, kas caurmērā svārstījās ap vienu rubli dienā. Arodbiedrību, kas būtu spējušas aizstāvēt strādnieku intereses, nebija, jo administrācija tās nepielaida. Rūpniecība Latvijā tolaik strauji auga, lielās fabrikas nodarbināja katra vairākus tūkstošus strādnieku, un visā Latvijā 1905. g. bija pāri par 50.000 rūpniecības strādnieku.
…