Varētu teikt, ka revolūcija sākas ar tautas vienotību un Latvijā šis iemesls tautas vienotībai bija neatrisinātās problēmas, kas tagad neatturami bija izvirzījušās priekšplānā. Latvieši arvien sāpīgāk izjuta savu pilsoņu tiesību un politisko brīvību ierobežojumus. Latviešu tautai trūka ne tikai politiskās brīvības, bet arī ticības brīvības, preses brīvības un biedrošanās brīvības. Par visu vairāk tauta vienmēr sajuta smagos pārkrievošanas spaidus un latviešu valodas degradēšanu. Skolās latviešu valoda bija aizliegta un pārvaldes darbā pieņēma tikai krievus, kamēr latvieši ar līdzvērtīgu izglītību bija spiesti izceļot uz krievu. Šī politika bija vērsta tieši pret tautas vitālajām interesēm.
Rīgas strādnieku stāvoklis revolūcijas priekšvakarā bija ļoti grūts. Strādājot 12 – 14 stundas garās darba dienas, strādnieki pelnīja vidēji tikai 15 – 20 rubļus mēnesī, turklāt daļu no šīs algas ieturēja soda naudu veidā. Darba apstākļi fabrikās bija slikti, administrācija un meistari izturējās pret strādniekiem ļoti rupji. Rīgas uzņēmumos plaši ekspluatēja sieviešu un bērnu darbaspēku. Sievietes saņēma daudz zemāku darba algu nekā vīrieši, bet bērniem maksāja nožēlojamus grašus – 25 – 30 kap. dienā. Ļoti smagi bija arī Rīgas strādnieku dzīvokļu apstākļi. Augstās īres maksas dēļ strādnieki bija spiesti dzīvot pilsētas nomalēs, bieži vien mitrās pagraba telpās vai bēniņos. Rūpniecības krīze, kas Latvijā sākās 1900. gadā un turpinājās līdz 1903. gada beigām, vēl vairāk pasliktināja strādnieku stāvokli. No fabrikām tika atlaisti daudz strādnieku, bezdarbnieku skaits stipri palielinājās. Rīgā vien tika atlaisti 6 – 7 tūkst. strādnieku. Krīze visā Krievijā pasliktināja strādnieku stāvokli, saasināja šķiru pretrunas un strādnieku cīņu. …
