20.gs. sākumā vēl nebija Latvijas valsts. Latvieši tolaik bija lielākā iedzīvotāju daļa Kurzemes guberņā, kā arī Vidzemes un Vitebskas guberņu vairākos apriņķos. Kurzemes un Vidzemes guberņas piederēja pie Krievijas impērijas attīstītākajām nomalēm, bet Vitebskas guberņas latviešu apriņķu (Latgales) attīstības līmenis bija krietni zemāks. Gadsimta sākumā pilsētās uzplauka rūpnieciskā ražošana, bet strādnieku dzīves līmenis bija visai zems. Laukos uzlabojās lauksaimniecības metodes, bet latviešu zemniekiem piederēja mazāk par pusi Latvijas zemes.
Cītīgi mācoties un strādājot, latvieši bija kļuvuši par vienu no izglītotākajām Krievijas tautām, uz daudzām tuvākām un tālākām augstskolām plūda latviešu studenti. Tomēr izglītotiem latviešiem bija vieglāk darbu atrast citās Krievijas guberņās, kur to čaklumu augstu vērtēja vietējās varas pārstāvji, nevis savā tēvzemē. Vācu muižniecība, bagātie pilsoņi un ierēdņi nelabprāt ļāva latviešiem izvirzīties augstākos amatos, lai gan šādu notikumu gaitu tie pilnīgi apturēt nespēja. Pārvācošanas un pārkrievošanas mēģinājumi vairs nesekmējās, notika pretējais: daudzu izglītotu latviešu sievas vāciete runāja latviski.
Jaunā laikmeta pirmās vēsmas jūtami ierobežoja Krievijas cara vara, ko Latvijā īstenoja krievu ierēdņi. Arī skaitliski nelielā vācu muižniecība saglabāja senās privilēģijas: tikai muižnieki varēja laukos iecelt amatā mācītājus, tikai viņiem piederēja medību un zvejas tiesības, muižām nebija jālabo ceļi. …