19.-21.gadsimta galveno kulturoloģisko teoriju raksturojums

Pirmās evolucionistiskās kultūras teorijas parādījās Lielbritānijā, Vācijā , ASV un Francijā vienlaikus. [1.,21.] Kultūras izpētē evolucionisma virziena pamatlicēji ir angļu sociologs Herberts Spensers un etnogrāfs Eduards Barnets Tailors. Lielu atzinību ieguva E.B. Tailora zinātniskie uzskati. Viņa fundamentālā grāmata „Pirmatnējā kultūra” (1871) arī mūsdienās ir populāra. [4.,20.] Zināms, ka evolūcijas ideju aizmetņus var atrast jau seno domātāju darbos: Platona pārdomās par taisnīguma iedibināšanu sabiedrībā; Aristoteļa konceptā par pāreju no ģimenes uz polisu (valsti). [9.]
Galvenais evolucionistisko teoriju mērķis ir radīt vienotu zinātni par cilvēku un kultūru [1.,21.] un aplūkot, un pierādīt cilvēces kultūras progresu. [4.,21.] „Katra izmaiņa kultūrā reizē ir kvalitatīva izmaiņa – līdzšinējās formas un satura pilnveidojums”.[4.,21.] Evolucionāro teoriju pamatā ir kopīgas atziņas par sabiedrības pakāpeniskumu, kvantitatīvu izaugsmi, par visas cilvēces vēsturiskās attīstības vienotību, par pilnīgu sakritību, virzoties no zemākajām formām uz augstākajām. [9.] Par pētījuma priekšmetu kultūrevolucionisti izvēlējās cilšu, ģinšu vai tautu kultūras attīstības pakāpes, ģimenes un laulības vēsturiskās formas, aizliegumu (tabu) veidus, senās paražas, arhaiskā perioda reliģiju savdabīgās izpausmes. [1.,21.]…