19. - 20.gs. tēlniecība Latvijā

Tēlniecība – mākslas veids, kas atspoguļo īstenību vispārinātos plastiskos tēlos un telpiskās formās.
Tēlniecības, tāpat kā glezniecības vēsture ir daudzus tūkstošus gadu veca. Tās sākums meklējams pirmatnējā sabiedrībā, kad cilvēks iemācījās no māla un akmens izgatavot saimniecībā nepieciešamos priekšmetus, savu ciltsbrāļu, dzīvnieku, dabas parādību atveidojumus.
Tēlniecības uzplaukums saistās ar mākslas attīstības klasisko periodu – Antīko mākslu. Tieši tēlniecības darbos uzskatāmi iemiesojas harmoniski attīstītas personības ideāls – plastiskums, dinamisms, proporcionalitāte, silueta skaidrība.
Tēlnieks savā darba cenšoties paradīt skaistu dvēseli un daiļu miesu, atstāj spilgtu estētisko iedarbību uz cilvēkiem. Noteiktā materiālā telpiski atveidojot cilvēka ķermeņa plastiskumu, tādas ķermenim raksturīgās pozas un kustības. Skulptūras mākslinieciskās valodas savdabību, tās radīšanas tehniku lielā mērā nosaka tieši materiāla īpatnības. Pilnīgāk atklāj attēlojamās personas iekšējo pasauli, raksturu un būtību. Skulptūra – lat.sculptura; sculpere –izgriezt, izcirst.
Latviešu profesionālās tēlniecības, tā pat kā visas tēlotājas mākslas, tagadējais pilnbrieds ir veidojies, uzņemot savā attīstības ceļā aizvien jaunus iespaidus un impulsus, kuru saknes sniedzas tālu pāri zemēm un dziļi plastiskās mākslas vēsturē. Liela nozīme te ir skolām, kurās gūta profesionālā izglītība. …