Daudzi savos darbos izvēlas aprakstīt plašāk pazīstamās 18.gs. personības, kuras jau mūsdienās zina pat mazi bērni, kuri pat vēl nemācas skolā, piemēram, Mocartu, kurš būtu visspilgtākais piemērs. Šo darbu es izvēlējos rakstīt par mazāk diskutētu tēmu – filozofiju, tātad arī mazāk diskutētām personībām, respektīvi, tā laika, kuru mūsdienās dēvē par Apgaismības laika filozofiem.
Vārds „apgaismība” mums asociējas ar zināšanām, ticības brīvību, patiesības nākšanu gaismā, intelektuālo un humāno uzplaukumu, kas arī būtībā ir visas šīs īpašības, ko sevī ietver Apgaismība1. Tā kā šis referāts koncentrēsies tieši iz filozofiju, es par nepieciešamību uzskatu filozofijas nelielu definēšanu un izskaidrošanu, lai lasot tālāk šo darbu, būtu vismaz neliels priekšstats no kā, ko īsti nozīmē filozofija un kāpēc tai ir tik liela nozīme kultūrā un sabiedrībā.
Vārds „filozofija” ir sengrieķu izcelsmes un tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība. Filozofija veidojas kā ceļš uz gudrību. Vienu no tās pamatprincipiem izteicis Sokrāts: „Es zinu, ka neko nezinu.2” Tas ir pamats, lai domāšanā virzītos uz priekšu un nepaliktu apšaubāmu atziņu gūstā. Lai cilvēks paplašinātu savu domāšanu un redzesloku, lai apjēgtu, cik patiesībā maz viņš zina un mēģinātu sevi pilnveidot un nemitīgi attīstīt. Šeit vietā būtu teiciens „mūžu dzīvo, mūžu mācies.3” Katrā laikā, arī 18. gs., atsevišķi sabiedrības indivīdi(filozofi) ar saviem uzskatiem un paustajiem viedokļiem ir centušies mainīt sabiedrības locekļu nostāju vai attieksmi pret atšķirīgiem elementiem, piemēram , reliģiju, nabadzību, valdību u.t.t. Savus paustos uzskatus tie ir ļoti sekmīgi aizstāvējuši ar vārda spēku, ar spēku ko sevī ietver filozofija. Filozofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Ar to vajadzētu sākt. Filozofijas apguve prasa dziļi personisku skatījumu. Filozofija pastāv kā dialogs: pagātnes klasiķu teksti ir jāapgūst, par tiem domājot – piekrītot vai nepiekrītot, savu atbildi pamatojiet ne tikai ar faktiem, bet ar savu personīgo viedokli un nostāju. …
