Antifeodāla buržuāzijas ideoloģija un sabiedriski politiska kustība kapitālisma veidošanās laikmetā. Apgaismība centās novērst pastāvošās sabiedrības trūkumus, grozīt tās tikumus, politiku un sadzīvi, izplatot labā un taisnības idejas un zinātnes atziņas. Ievērojamākie tās pārstāvji darbojās 18. gs. Eiropā: Francijā – Voltērs, Ž.Ž.Ruso, D.Didro; Vācijā – G.V.Leibnics, F.Šillers, J.V.Gēte. Galīgi termins apgaismība ieviesās pēc I. Kanta raksta „Kas ir apgaismība?” publicēšanas 1784. gadā.
R-Eiropas apgaismības darbinieki attīstīja renesanses ideju mantojumu – humānismu, brīvdomību, vēsturisko optimismu, cieņu pret antīko kultūru. Tika pārvērtētas agrākās vērtības, apšaubītas vecās dogmas, tradīcijas un autoritātes. Apgaismība izpaudās filozofijā, vēstures zinātnē, literatūrā, mākslā, estētikā, ētikā un citās nozarēs. Apgaismības laikmetu ievadīja strauja matemātikas un dabaszinātnes attīstība, veidojās jauno laiku filozofiskais materiālisms, kas tika attiecināts galvenokārt uz dabas izpratni. Sabiedrības izpratnē apgaismība balstījās uz idealizētu priekšstatu par apziņas noteicošo lomu sabiedrības dzīvē. Sabiedrības trūkumus izskaidroja ar cilvēka gara tumsību un savas dabiskās būtības neizpratni. Tāpēc apgaismība daudz uzmanības pievērsa audzināšanas problēmām, kritizēja reliģijas morāli, ieviesa jaunus principus pedagoģijā, attīstīja „saprātīgā egoisma” teoriju un atzina veselā saprāta pamatoto morāli. Kritizējot feodālo iekārtu un valdošo kārtu privilēģijas, apgaismības darbinieki cīnījās par politisko brīvību, pilsoņu vienlīdzību un attīstīja dabisko tiesību skolas, sabiedriskā līguma, apgaismota absolūtisma, kā arī „varas dalīšanas” teorijas un pat demokrātiskas republikas ideju. Apgaismotāji vērsās pret baznīcu reliģiskajā dogmām, taču bija galvenokārt deisti (izstrādāja dabas reliģijas, prāta reliģijas idejas), retāk – karojoši ateisti. Viņi popularizēja zinātniskas atziņas, veicināja izglītības un kultūras izplatīšanos.…
