17. gs. Strauji pieauga pilsētu iedzīvotāju skaits. Tieši pilsētās vislabāk varēja novērot sabiedrības noslāņošanos. Pilsoņu bagātie slāņi vēlējās pacelties līdz dižciltīgo līmenim, ja vien to atļāva viņu finansiālais un saimnieciskais stāvoklis, jo to noteica nevis bagātība, bet gan tituls. Šajā laikā cilvēki dzīvoja pēc noteikta sabiedrības modeļa, kur cilvēks tika uzskatīts vai nu par lielas ķēdes locekli, kas sākas no Dieva un kur katram ir sava noteikta vieta, vai arī par ķermeni, kura galva ir karalis un kājas – zemnieki.
Jauno laiku sākumperiodā Eiropā visskaidrāk robeža bija novilkta starp dižciltīgajiem un nedižciltīgajiem, kas ar laiku tomēr kļuva nenoteiktāka, jo turīgāko sabiedrības kārtu uzdevumi un tiesības arvien vairāk iespiedās aristokrātijā. To veicināja pilsonisko aprindu bagāto pārstāvju laulības ar aristokrātiem.
Zemnieku stāvoklis 17. gs. Veidojās divējādi: R-Eiropā dzimtbūšana pamazām izzuda. Laukos dzīvoja ne tikai patstāvīgie saimnieki un nedaudzie dzimtzemnieki, bet arvien vairāk nomnieku un kalpu – bezzemnieku. A-Eiropā zemnieku stāvoklis bija daudz sliktāks – dzimtbūšana savu kulminācija sasniedza Krievijā, kur zemniekus varēja pārdot kā kustamo īpašumu.
Ceturtā daļa jauno laiku eiropiešu bija nabadzīgi un sevi uzturēja ar gadījuma darbiem pilsētā vai laukos. Citiem izdevās iekārtoties par mājkalpotājiem un tā nodrošināt sev ienākumus, kas tomēr bija atkarīgi no darba devēja iegribām. Nabags varēja tikt uzskatīts par klaidoni, tāpēc bez iemesla varēja tikt notiesāts uz spaidu darbiem vai izraidīts uz kolonijām, kur sūtīja noziedzniekus, bezdarbniekus un ielasmeitas.
…
