17.-19.gs. mūzika

17.- 19. gadsimta mūzika ir ļoti bagāta ar dažādu valstu vēl mūsdienās slaveniem komponistiem. Šajā laika periodā ir mūzika ir vērsta dažādiem novirzieniem. Tie pārstāv romantismu, klasicismu un baroka laikmetu. Katram šim mūzikas novirzienam ir savas īpašības un pazīmes, taču tos kopā raksturo viens- tie ir spilgti mūzikas laikmeti, kas vēl mūsdienas ir atstājuši neizdzēšamas pēdas mūzikas vēsturē.
Šos virzienus var gari un plaši aprakstīt ar unikāliem un izciliem komponistu piemēriem, taču es savā referātā aprakstīšu: Klasicisma virzienu un tā pārstāvjus-Jozefu Haidnu, Volfgangu Amadeju Mocartu un Ludvigu van Bēthovenu, Baroku un tā izcilāko pārstāvi- Johanu Sebastianu Bahu, un Roantisma virzienu, kuru pārstāv-Francis Šūberts un Fredeiks Šopēns.

Baroka mūzika, kas attīstījās no 17.gs.sākuma – 18.gs.vidum, savu nosaukumu ieguvusi no tajā laikā valdošā stila arhitektūrā un glezniecībā.
Baznīcā radās kantāte un oratorija (vokāli instrumentāli darbi, kurus izpilda koris, orķestris un solisti. Kantāte ir mazāka apjoma darbs.)
Parādās tādi žanri kā concerto grosso(lielais koncerts), svīta (daudzdaļīgs darbs), fūga (daudzdaļīgs skaņdarbs, kam pamatā ir īsa tēma), partita (īsu skaņdarbu svīta), opera(krāšņs, izklaidējošs mūzikas žanrs).
Mūziķi parasti darbojās ne tiki kā komponisti, talantīgākie un veiksmīgākie strādāja par kapelmeistariem vai mūzikas direktoriem galmos, kur rakstīja mūziku galma vajadzībām. Tādi komponisti bija Džovanni Batista Lulli Luija XIV galmā Francijā, kā arī Georgs Frīdrihs Hendelis Džordža I galmā Anglijā.…