“Saimnieki nodurtām galvām apstaigā laukus, ilgi nevarēdami novērst acu no rudzu un kviešu druvām, kas kļuvušas jau bāldzeltenas , un viņu skati kavējas pie āboliņa strīpām, poguļainajiem linu laukiem, pie pļavām, kurās jau sadzēlis trekni zaļš atāls, un, pārslīdējuši ābeļdārzam, beidzot apstājamies pie ēkām, kas pašu vai tēva celtas. Viņu acis glāsta jumtus, kavējas pie sienām , lieveņiem un logiem, nevar beigts vien skatīties, kā gribēdamas paņemt svešumā līdzi savas sētas atceri.
Tās ir liekas pūles, jo latvju zemnieks visur iedams nes līdzi savu māju dvašu un viņu izskatu nespēj izdzēst no tā acīm pat kapu smiltīs.
Un tomēr šīm acīm, pirms tās nav slēgusi nāve, tīk kavēties pie savas sētas mājām kā citiem pie jauno dienu mīlestības.”
„Laucinieku rindās neredz nicīgus smīnus un izaicinošu seju, nedzird priekšpilsētu žargonā vestu valodu, un no pašaustajām vīru un jaunekļu drēbēm nāk atstāto druvu dvaša. Viņi gaida savu kārtu pacietīgi un klusi , nekurs un netrokšņo, un savāds, dziļš miers redzams tiem vaibstos un skatos, kas vērodami Rīgas namu jumtus un debesu zilgmi virs tiem, nebeidz griezties atkal un atkal un otru pusi, kur viņu dzimtene deg kara ugunīs.
Bēgļu ļaudis tagad atraduši sev ceļu, kas vedīs viņus uz dzimteni atpakaļ. Šis ceļš ved cauri kauju laukiem, un daudzi neizstaigās viņu līdz galam, palikdami ceļmalā un tikai iztālēm sajutuši savas Kurzemes mežu šalku un Zemgales puķaino pļavu smaržu, bet cita ceļa nava, un, kad tas būs nostaigāts, dzīvajos palikuši atkal varēs mierīgi art savus laukus, klausoties, kā vītero gaisā arāju draugi cīruļi un kā birztalās rubeņi rūc. ”…