Pirmajā grāmatas nodaļā Ruso izklāsta savas pārdomas par leģimitāti, proti, sabiedrības piekrišana valsts varai un brīvprātīga atzīšana par tās tiesībām pieņemt saistošus lēmumus. Ruso uzkatīja, ka, jo zemāks leģitimitātes līmenis, jo biežāk vara paļausies uz piespiešanu.
« Ja kāda tauta ir spiesta klausīt un tā klausa, tā dara labi; līdzko tā var nomest jūgu un to nomet, šī tauta dara vēl labāk; jo, atgūstot brīvību ar tādām pašām tiesībām, ar kādām tā tikusi atņemta, vai nu ir pamatoti to atgūt, vai arī nav bijis nekāda pamata tai to atņemt ».
Tālāk Ruso pievēršas jautājumam par vienošanos, proti, sabiedriskās kārtības tiesības ir pamats bez kurām nevar pastāvēt visas pārējās tiesības, bet vienošanās ir pamata elements šo tiesību tālākajā realizēšanā.
« Sabiedriskā kārtība ir svētas tiesības, kas kalpo par pamatu visām pārejām tiesībām. Tomēr šīs tiesības namaz nenāk no dabas; tātad tām pamatā ir vienošanās ».…