Simulakri un simulācija
Simulakri ir zīmes, kas atrautas no realitātes un konkrētiem objektiem. Realitāte tiek aizvietota ar ilūzijām.
Simulakru pasaule ir attēla, virsmas pasaule, kur nav oriģinālā teksta, nav pamatatsauces punkta, nav iespējas aizbēgt realitātē. [7]
Lietas vairs nav preces, pareizāk sakot, tās pat vairs nav zīmes, kuras būtu jāatšifrē un kuru nozīme un vēstījums būtu jāpiesavinās, tās ir testi, tās izjautā mūs, un mēs esam spiesti tām atbildēt, un atbilde jau ir iekļauta jautājumā. [2]
Kā šādas hiperrealitātes piemērus analizē supermārketus un Disnejlendu u.c. [3]
Supermārkets ir kā kodols, ikvienas kontrolētās socializācijas nākotnes formas modelis. Supermārkets ir dzīvesveida izteiksme, kur izzuduši ne tikai lauki, bet arī pilsēta, lai dotu vietu "aglomerācijai" — pilsētas funkcionālajam, ar zīmēm pilnīgi aprīkotajam zonālajam centram, kas ir tam ekvivalents mikromodelis patēriņa jomā.
Runa ir par programmētu disciplīnu, kuras aizliegumi paslēpti zem iecietības, viegluma un hiperrealitātes glazūras.
Šajā hiperrealitātē pastāv visu funkciju vienlaicīgums, tā ir bez pagātnes, bez nākotnes, operativitāte uz visām debess pusēm. [2]
Bodrijārs savas grāmatas „Simulakri un simulācija” nodaļā „Clone Story” runā par cilvēku fantāzijām sevis paša būtnes dubultošanā. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, šādas kaprīzes ir iespējams īstenot.
Klonēšana ir ķermeņa modelēšanas vēstures pēdējā stadija, kurā, reducēts līdz savai abstraktajai un ģenētiskajai formulai, indivīds ir nolemts sevis sērijveida pavairošanai. Šeit var atsaukties uz Valteru Benjaminu, kurš sacījis ka sērijveidā reproducēts darbs zaudē savu auru, savu īpatnējo šā brīža un šīs vietas kvalitāti, savu estētisko formu. [5] Tas attiecas arī uz klonu.
…