Zāļu tējas vēsture
Vasaras saulgrieži, jeb gada garākā diena un īsākā nakts, gadsimtiem bijuši brīnumainu teiksmu apvīti. Īsajā naktī, kad debess jumā satiekas divi spīdekļi – saule un mēness, visa dzīvā radība apreibst no dabas krāšņuma. Liekas, ka šajā naktī zāle ir zaļāka un ziedi dvesmo vēl neizjustu smaržu gammu. Visa dzīvā radība izjūt dabas aicinājumu un pilnību. Jau izsenais dzīves gudras sievas un vīri ir centušies šo dabas pilnību izmantot. Saulgriežu naktī vāktām zālītēm tiek piedēvētas pārdabiskas un maģiskas spējas, tāpat kā zālīšu vācējiem. Leģendas vēsta, ka tikai šajā naktī daba cilvēkiem atklāj visu savu neatkārtojamo bagātību un mudina viņus ļauties tās valdzinājumam.
Zāļu tēju vākšana
Tējas ievāc tīrās vietās. Tējai jābūt tīrai, nebojātai. Vācot to nedrīkst saspiest. Vāc sausā laikā, piemērotā laikā.
Miziņas un pumpurus (pumpurzvīņas vēl nav atvērušās) plūc pavasarī no jauniem augiem.
Ziedus vāc ar rokām pirms plaukšanas vai pilnziedā.
Augļus un sēklas ievāc nogatavojušos.
Sulīgajiem augļiem vākšanai nebūs piemērots dienas vidus, bet rīts vai agra pēcpusdiena.
Saknes ievāc agrā pavasarī pirms lapu plaukšanas vai vēlā rudenī.
Zāļu tējas kaltē telpās, kur ir laba ventilācija, izklājot vienmērīgi, periodiski apmaisot.
Jālieto svaigi novārījumi, jo dienu vai divas veciem novārījumiem vairs nebūs tik spēcīga iedarbība un vērtība.
Zāļu tējas ir nelietojamas, ja tās jau ir vecas, sastāvējušās.
Gatavojot uzlējumu, zāļu tējas pirms lietošanas noskalo ar aukstu ūdeni. Vislabāk – aplej ar ūdeni istabas temperatūrā un ļauj ievilkties aptuveni 6–8 stundas.
Novārījumiem tēju aplej ar verdošu ūdeni, mazliet pavāra, ļauj ievilkties, nokāš vai pārlej kādā siltumu uzturošā traukā..
…
