Vizītkartes parādījās un sāka funkcionēt jau 19.gadsimtā. Iesākumā tās piederēja tikai augstmaņiem un tika izmantotas, piesakot savas vizītes.
Vizītkartes kļuva par nozīmīgu pieklājības žestu: ierodoties viesos, vizītkarte tika atstāta sudraba traukā hallē vai arī visa vizīte tika aizstāta ar vizītkartes atstāšanu.
Ar vizītkartes palīdzību varēja izteikt cieņas apliecinājumu, novēlēt laimi vai apsveikt Jaunajā gadā.
Pēc tam vizītkartes sāka lietot ārsti, advokāti, literāti un citi inteliģenti, lai palielinātu savu atpazīstamību.
Kad laulātais pāris vēlējās pateikties par piedāvātajām pusdienām vai brokastīm, tika aizsūtītas trīs vizītkartes: divas vīra un viena sievas vizītkarte. Vīra vizītkarte tika nodota gan namatēvam, gan namamātei, sievas vizītkarte – tikai namamātei, jo šajā laika periodā sieviete nedrīkstēja savu vizītkarti atstāt vai dot vīrietim.
Ja kāds personīgi atstāja savu vizītkarti, viņš ielocīja visu vizītkartes labo pusi. Ja vizītkarte tika nogādāta ar sūtījumu, tika ielocīts tikai augšējais labais stūris. Pa pastu sūtītās vizītkartes netika locītas.
Vizītkartes galvenais uzdevums līdz mūsdienām palicis nemainīgs – iepazīstināt ar sevi. Ārzemēs vizītkarti izmanto ne tikai biznesa kontaktos. To pievieno, piemēram, sūtot apsveikumu vai izsakot līdzjūtību.
Vizītkarte – plaši izplatīts līdzeklis tiešu un neklātienes kontaktu nodibināšanai un uzturēšanai starp uzņēmumu pārstāvjiem, valsts oficiālajām personām, diplomātiskā korpusa, lietišķo un sabiedrisko aprindu pārstāvjiem.…
