Situācijas raksturojums
Mūsu gadsimta sākumā ūdens resursi un to kvalitāte ir ANO augstākā prioritāte, jo pasaulē kvalitatīvu ūdeni pietiekamā daudzumā nesaņem vairāk nekā viens miljards cilvēku. Latvija ir bagāta gan ar pazemes, gan, jo sevišķi, ar virszemes ūdeņu resursiem, kas, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir tai pašā līmenī, kā ar ūdeni bagātākajās valstīs pasaulē. Virszemes ūdeņi, kurus veido vairāk kā 12 tūkstoši ūdensteces (tai skaitā, gandrīz astoņi simti upju, kas garākas par 10 km) un vairāk nekā 3000 ezeri un mākslīgās ūdenskrātuves (tai skaitā, apmēram astoņi simti, kas lielākas par 10 ha) aizņem 3,7 % valsts teritorijas. Daudzas upes ir daļēji vai pilnīgi regulētas vai iztaisnotas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, tomēr šobrīd tās pārsvarā atradušas jaunu ekoloģisko līdzsvaru. Arī Latvijas ezeri laika gaitā pārcietuši ievērojamas līmeņa izmaiņas, gan pazeminot to līmeni, lai ierīkotu lauksaimniecības zemes, gan paaugstinot, lai novērstu ezeru aizaugšanu vai uzlabotu zivsaimnieciskos apstākļus. Ezeru un mitrāju platību samazināšanās Latvijā ir samērā veiksmīgi kompensēta ar mākslīgo ūdenskrātuvju un zivju dīķu ierīkošanu, kādēļ kopumā iztvaikošana no ūdens virsmas nav būtiski mainījusies un neatstāj ievērojamu iespaidu uz klimata izmaiņām.
No Latvijas upju kopējās gada noteces (34,7 km2) tikai 44 % veidojas Latvijas teritorijā, bet 56 % tek no Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas kopā ar šo valstu saimniecības radīto piesārņojumu.
Piesārņojums Daugavā nonāk no Baltkrievijas un Krievijas, bet Ventā un Lielupes baseinā no Lietuvas. Pārrobežu piesārņojums 2000. gadā veidoja 73 % no slāpekļa ieneses jūrā Daugavas baseinā, 56 % Lielupes baseinā un 90 % Ventas baseinā. Valdošo straumju un vēju ietekmē arī jūras piekrastes piesārņojums no Lietuvas (Klaipēda, Būtinģe, Palanga), kā arī no kuģu satiksmes Baltijas jūrā nonāk Latvijas teritoriālajos ūdeņos un negatīvi ietekmē Kurzemes piekrastes ūdeņu biotopus.
Īss Latvijas upju baseinu piesārņojošo faktoru raksturojums.
DAUGAVAS BASEINS
Vidēji 1,3% no Daugavas sateces baseina teritorijas Latvijā veido urbanizētās platības, kas rada būtisku antropogēno slodzi, arī lauksaimniecības zemju īpatsvars ir ļoti augsts – 53% no baseina kopējās platības. Upes kvalitāti būtiski ietekmē pārrobežu piesārņojums, arī Daugavpils (īpaši biogēnu) un Jēkabpils pilsētas (augsta organisko vielu slodze). Kopumā Daugavas upi raksturo labi skābekļa apstākļi, samērā zemas organisko vielu koncentrācijas un vidēji augstas biogēnu (slāpekļa un fosfora savienojumi) koncentrācijas. Daugavas ūdenskrātuves kopumā raksturojamas kā eitrofas ūdenstilpes, ko norāda augstās kopējā fosfora koncentrācijas, kas veicina intensīvu aļģu attīstību vasaras beigu periodā.
GAUJAS BASEINS
Galvenais ietekmējošais faktors ir Valmieras notekūdeņu slodze, kas rada būtisku amonija koncentrācijas un biogēno elementu (īpaši fosfora) koncentrāciju pieaugumu un rada bentosa faunas izmaiņas, kā arī ūdens mikrobioloģiskās kvalitātes pasliktināšanos. Tālākā tecējumā nav vērojama būtiska ietekme uz upes kvalitāti, tāpēc upes stāvoklis virzienā uz grīvu pamazām uzlabojas.
LIELUPES BASEINĀ
Lielupes kvalitāti būtiski ietekmē pilsētas – Bauska, Jelgava un Jūrmala, liela nozīme arī notecei no lauksamniecības zemēm, jo tās aizņem vairāk kā pusi (52%) no kopējās Lielupes baseina platības.
Ūdens kvalitāti Lielupē ietekmē arī pārrobežu piesārņojums. Lielupei ir raksturīgi pasliktināti skābekļa apstākļi vasaras periodā, paaugstināts biogēnu koncentrācijas, kā arī zilaļģu ziedēšana upes grīva.…
