Ziemeļģermāņu sirotāju aktivitātes Eiropā piešķīra laika posmam no 9. līdz 11. gadsimtam apzīmējumu vikingu laikmets.
Vikingi dzīvoja visā Skandināvijā (Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā), Islandē, Grenlandē, īsu brīdi Ziemeļamerikā, kā arī Baltijas jūras piekrastē (Latvijā, Igaunijā).
Vikingi, tāpat kā vairums citu agrāko vai vēlāko gadsimtu piejūras reģionu iedzīvotāji, nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Sākotnēji vikingi savu jūras braukšanas prieku arvien vairāk papildināja ar laupīšanu, tomēr drīz tie atrada ienesīgu tirdzniecības ceļu no Rietumeiropas uz Tuvajiem Austrumiem, kuru vairākus gadsimtus pirms viņiem kontrolēja goti.
Vikingu laikmetu iedala trīs periodos
1) agrais vikingu laikmets (no 793. līdz 891. g.) – neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām, asinsradniecības un novadniecības morāles laiks;
2) vidējais vikingu laikmets (no 891. līdz 980. g.) – ārējās ekspansijas panīkums, valstu veidošanās un iekšējās cīņas par varu Skandināvijā, valsts veidošanās, sabiedrības noslāņošanās;
3) vēlais vikingu laikmets (no 980. līdz 1066. g.) - skandināvu karalistu savstarpējā cīņa, “brīvo karadraudžu” izzušana un “konungu-vikingu” ekspansija. …