Veronika Strēlerte ( īstajā vārdā - Rudīte Johansone) . Dzimusi Dobelē rakstveža ģimenē. Ieguvusi pamatizglītību Jelgavas 4. Pamatskolā , pēc tam beigusi Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Strādājusi dažādu laikrakstu un žurnālu redakcijās. 1941. gadā vācu okupācijas laikā. Kara gados Veronika Strēlerte vispirms ir žurnāla ``Mana Māja`` literārās daļas vadītāja, tad redaktore. 1944. gads, Sarkanā Armija tuvojas Rīgai, un daudzi dodas prom uz Vāciju arī Veronika Strēlerte un sāk strādāt ``Daugavas Vanagu`` redakcijā par tulkotāju un mašīnrakstītāju. Veronika Strēlerte daudz laika ziedojusi visādiem sabiedriskiem darbiem un, ko viņa uzņēmusies, to arī vienmēr izpilda rūpīgi – uz viņu vienmēr varēja paļauties. Varbūt varētu teikt, ka šī cienības parādīšana ir tipiska kultūras cilvēka iezīme, tāda pat kā pieklājība ikdienas saskarē ar cilvēkiem.
Emigrācijas gaitas
1945. gada 8. maijā emigrējusi uz Zviedriju, tur nodzīvoja līdz mūža beigām. Zviedrijā strādā vienkāršus darbus- trauku mazgātājas un apkopējas, kalpones darbs pie turku ģimenes. Vēlāk emigrācijā aktīvi darbojās gan kā latviešu literatūras vērtētāja un sakārtotāja, gan kā tulkotāja. Šajā gadā Zviedrijā apgāds “Zelta Ābele” kā otro trimdā izdoto grāmatu Stokholmā laiž klajā Veronikas Strēlertes dzejoļu krājumu “Mēness upe”, kur atspoguļojas baigajos gados pārdzīvotais.
1947. gadā apprecas ar dzejnieku, esejistu un kūltūrvēsturnieku Andreju Johansonu, pasaulē nāk dēls Pāvils, kuru gan Latvijā, gan Zviedrijā pazīst kā dzejnieku. …
