8.slaids.
Mūsu senči dainās apliecinājuši savu dziļo ticību dvēseles nemirstībai jeb, labāk sakot, dvēseles nepārtrauktajai esamībai. Vārds dvēsele ir cēlies no verba dvest. Tā senais latvietis dvēseli pielīdzinājis dvesmai, dvašai un dzīvības principam vispār. Kā vēsta seno latviešu ticējumi, starp cilvēka fizisko ķermeni un dvēseli tomēr atrodas vēl kāds vidutājs, kas paliek kopā ar dvēseli arī pēc auduma iziršanas, to viņi saukuši par veli. Velis īsteni ir cilvēka smalkākās jeb psihiskās būtnes rupji jutekliskā daļa, tīrās dvēseles apvalks, kas Viņsaulē ar laiku no dvēseles nokrīt, tai aizejot pie Dieva
Tautas ticējumi liecina, ka mirušo dvēseles var parādīties it visur neatkarīgi no telpas un laika. Viņsaule „iegremdējas” fiziskajā pasaulē tāpat kā dvēsele iegremdējas augumā, būdama veidota no smalkas, tomēr reālas vielas.
Izrādās, ka Latvijā veļu esamību neviens neapstrīd – cilvēki tic, ka mirušo senču gari ir nomodā par dzīvo pasaulē notiekošām lietām.
Dievaines jeb dieva dienas ir jauna gada sākums mūsu dvēseles kalendārā. Guļ lauki, guļ mežs, guļ rokas klēpī – ikdienas rosība vairs neizbaida domas un izjūtas
Katrai tautai, kas vēlas būt stipra, jāgodā savi senči. Viņi dod spēku, veselību un izturību. Lai Dievs, Laima un Māra mūs pavada!
…
