Vēdera tīfs ir vispārēja infekcijas slimība, piederoša pie antroponožu grupas. Šo slimību ierosina Salmonella typhi, un ar to inficējas fekāli orālā ceļā. Slimībai raksturīgi zarnu limfātiskā aparāta bojājumi, bakteriēmija un intoksikācija. Klīniski vēdera tīfas izpaužas ar drudzi, centrālās nervu sistēmas bojājumu simptomātiku, eksantēmām, gremošanas orgānu sistēmas disfunkcijām.
Slimības nosaukumu – tīfs (grieķu valodā – migla,
aptumsums) lietojis jau Hipokrāts tādus slimības
apzīmēšanai, kuras norisējušas ar drudzi un apziņas traucējumiem. Šādu jēgu minētais termins saglabāja līdz XIX gs. Sākumam, franču ārsti Bretono un Lui ieteica uzskatīt vēdera tīfu par patstāvīgu slimību, jo viņi bija konstatējuši specifiskas morfoloģiskas pārmaiņas zarnās Peijera plātnītēs. Pilnīgu patstāvību vēdera tīfs ieguva no ierosinātāja atklāšanas momenta, kas notika 1876.gadā (N.Sokolovs). Vēdera tīfa baktēriju tīrkultūru pirmo reizi izdalīja 1884.gadā Gafkijs, viņš arī aprakstīja šo baktēriju bioloģiskās īpašības, bet 1887.gadā krievu ārsts A.Vilčurs pirmo reizi izdalīja baktērijas no slimnieka asinīm. Šī slimība bija plaši izplatīta XIX gs., kas ir saistīts ar lielo iedz. blīvumu un sliktiem dzīves sanitāriem apstākļiem. Plaši izplatījas kara un bada gados.…