Sakari.
Slēpņa apvidū sakari jāorganizē tā, lai varētu nodot ziņojumus un dot pavēles, neatklājot slēpņa pozīcijas.
Sakari jāorganizē:
Starp slēpņa komandieri un visām grupām;
Starp slēpņa komandieri un slēpņa bāzi;
Starp priekšējo novērotāju vai mīnmetēju uguns koriģētāju un lielgabalu vai mīnmetēju pozīcijām;
Starp slēpņa komandieri un galveno bāzi;
Slēpņa grupās.
Lielos slēpņos būs nepieciešami radiosakari un, iespējams, lauka telefona līnijas.
Nelielos slēpņos iekšējiem sakariem vairāk tiks lietoti roku signāli, roku uzsitieni un signālauklas.
Informācijas nodošanai var izmantot arī dažādas elektriskās sistēmas (piemēram, lampiņas un signālus), bet tām nepieciešams izstrādāt papildus kodu sistēmas, un tās ietekmē mitrums un klimata izmaiņas.
Slēpņa izvietojums
Slēpņu izvietojumā jāievēro trīs pamatprincipi:
Jānosedz visi iespējamie piekļūšanas virzieni. Visbiežāk tiek saņemta informācija par pretinieka kustības sākuma punktu, bet ne par ceļiem, ko tas izmanto. Neatkarīgi no saņemtās informācijas pretinieks var parādīties no jebkuras puses. Tas var būt iemesls slēpņa neveiksmei.
Slēpnim jābūt izvietotam dziļumā. Dziļums būs atkarīgs no pretinieka taktikas:
Pretinieks parasti atkāpjas pēc pirmajiem šāvieniem un izredzes veikt otru triecienu no tām pašām pozīcijām ir mazas. Dziļums ir vērsts uz āru, lai piesegtu pretinieka atkāpšanās ceļus un iegūtu iespēju veikt otru triecienu.
Ja pretinieks organizē pretuzbrukumu, uz āru vērsts dziļums apgrūtinās kontroli, un var tikt zaudētas nogriezēju grupas. Dziļumam jābūt uz trieciengrupas aizmuguri un flangiem, lai piesegtu slēpņa grupas atkāpšanos un bloķētu pretinieka pretuzbrukumu.
Neatkarīgi no pretinieka un slēpņa veida visiem slēpņiem un, ja iespējams, katrai slēpņa grupai jābūt izvietotai perimetra aizsardzībā. Galvenajam uguns spēkam jābūt koncentrētam uz pretinieka iznīcināšanu “nāves zonā” un aizsardzībai no pretuzbrukumiem.
…
