Vēsture
No vismaz 9. gadsimta Ukrainas teritorija ir bijusi viduslaiku Varjagu pārvaldītās austrumslāvu civilizācijas centrs austrumslāvu civilizācijas centrs, un 12. gadsimtā tā veidoja Kijevas valsti. No 14. gadsimta Ukrainas teritorija bija sadalīta starp vairākām reģionālām varām un ap 19. gadsimtu lielākā daļa Ukrainas tika integrēta Krievijas impērijā, bet pārējā daļa bija kontrolē. 1922. gadā Ukraina bija viena no Padomju Savienības dibinātājrepublikām. Neilgi pirms un pēc otrā pasaules kara beigām Ukrainas teritorija paplašinājās uz Rietumiem, un vēl arī 1954. gadā pēc tā dēvētās "Krimas nodošanas" valsts teritorija palielinājās.
▪ Ukraina atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Sākās pārejas periods uz tirgus ekonomiku, kura laikā Ukrainu piemeklēja astoņus gadus garš ekonomiskās lejupslīdes posms. Kopš tā laika ekonomikā ir vērojams stabils kāpums, un faktiskais IKP pieaugums vidēji ir septiņi procenti gadā.
Klimats
Ukrainas teritorijai raksturīgs visumā labvēlīgs klimats. Tomēr, tās novietojuma fiziski-ģeogrāfiskās īpatnības un pāri tai cirkulējošie procesi nosaka lielo klimatisko apstākļu dažādību un salīdzinoši biežo dažādu bīstamu laika apstākļu atkārtojamību. Ukraina novietojusies Eiropas dienvidaustrumos mērenā klimata joslā. Tās lielākajai daļai raksturīgs mēreni kontinentāls klimats. Ukrainas teritorija atrodas divās klimatiskajās – mērenajā un subtropiskajā platuma zonās. Pēdējā aptver tikai Krimas Dienvidu krastu. Ukrainā uzskaita sekojošus klimatiskos apgabalus: Atlantijas-kontinentālo, kas ietver jaukto mežu un meža stepes zonu, Ukrainas Karpatu kalnu masīvu, Krimas kalnus , Krimas dienvidu piekrasti. …
