Pārmērīgi intensīva platību izmantošana var beigties ar augsnes degradāciju. It sevišķi tas izpaužas tajās pasaules vietās, kur novērojamā augsnes erozija, ūdens resursu izsīkšana un tuksnešu veidošanās sasāļotās augsnēs.
Baltijas reģionā lauksaimniecības ietekme uz vidi visvairāk izjūtama ūdens avotos. Eitrofikācija un gruntsūdens piesārņošana ar nitrātiem ceļas no nepareizas saimniekošanas metodes lopkopībā un zemkopībā. Bez tam pašreizējās saimniekošanas metodes negatīvi iedarbojas uz augsni, veicinot tās sablīvēšanos un humusa satura samazināšanos. Tādējādi atmosfērā nonāk amonjaks, metāns un slāpekļa oksīdi.
Ekosistēmu spēja uzņemt un pārstrādāt piesārņojumu un atkritumus ir ierobežota. Lai ekosistēmas varētu funkcionēt, šos ierobežojumus nedrīkst ilgstoši ignorēt, jo tie faktiski nosaka cilvēka iedarbības apjomu uz biosfēru.
Minerālmēslojuma pielietošana.
Pēdējos gadu desmitos, lai sasniegtu augstākas kultūraugu ražas, Baltijas reģiona lauksaimniecībā arvien lielākos apjomos tika izmantoti minerālmēsli un pesticīdi. Tāpēc pieauga slāpekļa un fosfora savienojumu izskalošanās ar virszemes un drenu noteci, kā arī slāpekļa savienojumu emisija atmosfērā, kas atstāja negatīvas sekas Baltijas jūras un visa reģiona vidē.
Augsnes auglības samazinājums kā augšņu erozija vai ražas iznese galvenokārt tika kompensēts, palielinot minerālmēslu devas. Līdz 1950. gadam minerālmēslus lietoja ļoti maz. Vēlāk sākas intensīva minerālmēslu izmantošana, kas turpinājās līdz septiņdesmitajiem gadiem, kad šis process apstājās Baltijas reģiona rietumu valstīs. Tā kā labāk tika izmantoti minerālmēsli, apgūti jauni kultūraugu hibrīdi un prasmīgāk apstrādāta augsne, ražas turpināja celties. Austrumeiropas valstīs minerālmēslu pielietošanas pieaugums turpinājās līdz astoņdesmito gadu beigām, bet tad tas saka kristies.…
