Vispārīgs raksturojums
Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā, arhitektūrā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18. gs. beigās kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma virziena pārstāvji akcentēja emocionalitāti, kaislības, pārdzīvojumus, personības cīņu pret pastāvošajiem tikumiem, apkārtējo, naidīgo vidi. Viena no galvenajām tēmām - varoņa dzīve un cīņa cēla mērķa labā. Bieži vien šis varonis gāja bojā, tādēļ romantismam raksturīgas arī skumjas, vilšanās un pesimisms. Romantiķi pievērsās ikdienas parādībām, notikumiem, vēstures tēmai, tautas daiļradei. Tas veicināja ainavas žanra attīstību, jo pārdzīvojumus ļoti labi varēja izpaust ar dabas tēlu palīdzību. Romantiķus interesēja arī tālas zemes, kuras nav skārusi civilizācija, tādēļ mākslā ienāk arī Tālo Austrumu motīvi, Ziemeļāfrikas ainas. Daļa romantiķu uzskatīja, ka cilvēkus šajos drūmajos laikos var glābt reliģija, tādēļ savos darbos akcentēja dvēseles skaidrību, dievbijību, aicināja iedvesmu meklēt viduslaiku kultūrā.
Teātris romantisma periodā
Romantisma periodā teātros turpinājās renesanses tradīcijas. Daudzās valstīs būvēja publiskus teātrus. Franču skatītājus izklaidēja Moljēra (1622-1673) komēdijas, kas izsmēja divkosīgus garīdzniekus un uzpūtīgus augstmaņus, un Žana Rasina (1639-1699) traģēdijas, kurās atdzima seno grieķu tēli.
Teātra uzdevumi vēl arvien stipri līdzinājās rituāliem. Tajos dominēja seno mītu un vēsturiskās pagātnes varoņi. Lugas teksts parasti bija rakstīts dzejas formā.
…