Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna u.tml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.
Romantisms - atšķirībā no racionalitāti uzsverošās Apgaismības kustības - sludināja iztēles un emocionalitātes prioritāti, intuīcijas nozīmi izziņas procesā.
Tautiskais romantisms- ar folkloras tēliem atklāta laimīga dzīve senatnē un ilgas pēc brīvības un neatkarības no vācu kundzības.
Latviešu literatūrā tautiskais romantisms ienāk 19. gs. 70.-80. gados tautas atmodas kustības ietekmē izveidojas īpašs nacionālā romantisma strāvojums- tautiskais romantisms. Tā ierosmes avoti bija jaunlatviešu atmodinātā interese par folkloru kā nacionālās kultūras pamatvērtību, G.Merķeļa darbi „Vidzeme senatne” un „Vanems Imanta”, J.Alunāna dzejolis „Līgas svētki” un raksti par seno latviešu dieviem un ieražām. Tautiskā romantisma pārstāvji neieslīkst indivīda izjūtu apcerē, viņiem lielākais svētums ir tauta. Gan formā, gan saturā šā strāvojuma darbiem ir izteikts latvisks un nacionāls raksturs. Tautiskā romantisma būtiskākā iezīme ir brīvas, laimīgās senatnes slavinājums. …
