Suņu evolūcija un domestikācija

JAUNIE VIRZIENI/EVOLŪCIJA.
Domestikācijas sindroms – lapsas (eksperiments attēlo domestikācijas procesus), gan morfoloģiski, gan uzvedības ziņā. Ontoģenētiskie procesi veido kompleksu sistēmu starp neirohormonālo un neirotransmiteru regulācijas mijiedarbību ar sugām raksturīgajām pazīmēm. Fenotipiskās izmaiņas ietekmē gēni ar plašu plejotropo efektu, kas ietekmē arī uzvedību.
Glutamāta receptori un to signālsistēmai varētu būt nozīmīga loma domestikācijas procesā un to izmaiņas selekcijas procesā samazina stresu un trauksmi. Tāpat arī dažādas izmaiņas smadzenēs, uzlabota atmiņa un hormonālajā sistēmā tiek asociētas ar evolucionāriem, selekcijas un domestikācijas ietekmētiem procesiem, kad suns tiek salīdzināts ar vilku. Piemēram, glutamāta receptori stimulē oksitocīna un arginīna-vazopresīna ražošanu, kuriem ir nozīmīga loma sociālās uzvedības procesos. Maksimālā glutamāta receptoru izpausme notiek vēlā embrionālajā un agrā pēcdzemdību periodā, kad notiek smadzeņu formēšanās un aktīva neiroģenēze. Šis arī ir periods, kad svarīgākās morfofunkcionālās struktūras smadzenēs tiek ietekmētas, svarīgākajai esot sociālās uzvedības regulācija. Glutamāta receptoru gēniem raksturīgs plašs plejotropais efekts, tie stimulē izmaiņas uzvedībā un fizioloģiskajās atbildes reakcijās, kā arī smadzeņu attīstībā. Šie efekti sāka parādīties domestikācijas procesā, kad cilvēks neizraisīja dzīvniekā draudus, tas viegli mācījās, ātri kļuva mazāk trauksmains un guva sev priekšrocības no jaunās ekoloģiskās nišas, barības vielām un resursiem.
…